Bitenieka Jāņa Radziņa zemnieku saimniecībā “Ībēni” Valles pagastā šovasar lieli palīgi ir un līdz augusta beigām būs jaunieši — apkārtnes skolu audzēkņi. Dažiem no viņiem šī ir pirmā nopietnā darba pieredze, kā arī pirmā reize dravā.
Tonna ziedputekšņu jau ir
“Ībēnos” ar biškopību nodarbojas jau vairākus gadu desmitus. Līdzās medusmājai, kas celta vēl padomju laikos, pirms četriem gadiem par Eiropas Savienības projekta līdzekļiem uzbūvēts liels angārs lauksaimniecības tehnikai un ražošanas iekārtu novietošanai.
Saimnieks ved mazā ekskursijā un sāk ar medusmāju, rāda šogad ievākto pirmo ziedputekšņu tonnu. Tie sabērti lielos plastmasas maisos un gaida brīdi, kad tiks eksportēti uz Lietuvu un Vāciju. Pa tonnai ziedputekšņu ievāks arī jūlijā un augustā. Tādu daudzumu paša spēkiem realizēt nav iespējams, tāpēc viss Vallē saražotais nonāk pie uzpircējiem. Cena tādēļ uz pusi zemāka nekā tad, ja preci pārdotu mazumtirdzniecībā. “Ībēnu” saimnieks saka, ka nodarboties ar loģistiku, tiešo tirdzniecību nozīmētu pilnībā novārtā atstāt medus ražošanu.
Bišu saimju “Ībēnos” daudz — ap pieciem simtiem. Daļa, ap 150, ir Jāņa dēla pārziņā. Viņam netālu no tēva saimniecības ir sava — pusnaturālā.
Jābūt trakam uz
bitēm
Gluži bez palīgiem šādā lielā dravā neiztikt un 60 hektāru zemes neapkopt. Ikdienā saimniecībā nodarbināts viens strādnieks, bet vasaras mēnešos “Ībeni” ir laba prakses vieta gados jauniem biteniekiem. Šogad jūnijā pirmo ziedputekšņu tonnu palīdzēja savākt kurmenietis Nauris Cāns un vallietis Ēriks Ķikurs. Jūlijā viņus nomainīs citi. Jaunieši darbu atraduši, piesakoties Nodarbinātības valsts aģentūras programmai. Divdesmit gados Jānis Radziņš devis iespēju darboties dravā ap simts praktikantiem. Protams, ne visi nākotnes profesiju izvēlas saistītu ar bitēm un medu. “Vienkārši jābūt nedaudz trakam, lai to darītu,” saka Jānis. “Bites nevar tikai patikt, lai šo kukaini izprastu, vajag vismaz desmit gadu. Tāpēc saku: bites redzējuši daudzi, bet ar viņām palikušo ir maz.” Redzēt, kā saimnieko vallieši, vēlas visi Latvijas bitenieki. Šogad lielais ikvasaras bitenieku saiets notiks 26. un 27. jūlijā Bauskā, Pils parkā. Iespējams, par otrās dienas apmeklējuma objektu kļūs “Ībēni”.
Paši vien pārdot
nespēj
Par šo medus gadu saimnieks saka: lai to raksturotu, pietiek uzmest aci laika apstākļiem. Nepastāvīgi, bieži līst. Karstajās dienās stropi pildījās ar izsvīduma medu, kas nebūt nav slikts pārtikai, bet nederētu bišu piebarošanai ziemā. Par spīti savādajai vasarai izsviests jau otrais bišu vākums. Ap 5% no tā realizēs pašu spēkiem, pārējo medu, tāpat kā ziedputekšņus, pārdos vairumā. Iepirkuma cena vairumā gan ir maza — ap diviem eiro par kilogramu. Lai visu pārdotu paši, būtu nepieciešamas vismaz trīs jaunas darba vietas. Liekot kopā pašreizējo medus mazumtirdzniecības cenu un minimālo algu, saimniecības apjoms esot par mazu. “Tad vajag būt trakam uz pārdošanu,” saka bitenieks. Pirms pieciem gadiem pat tikts līdz līgumam ar kādu no lielveikalu tīkliem. Tad arī nonākts pie secinājuma, ka cena un apjomi ir neizdevīgi. Ja 40% nolīgtās cenas paliek pārdevējam, tad par atlikušajiem 500 — 700 eiro strādāt nav vērts.
Pašlaik Latvijā lielākais medus uzpircējs un pārdevējs SIA “Vinnis” ir arī vallieša sadarbības partneris. Par to, vai Latvijā biškopībai ir perspektīva, liecina fakts, ka “Vinnis” gadā ap diviem simtiem tonnu medus spiests importēt, jo pašmāju nektāra ir par maz.
Ilggadējā pieredze liecina, ka ražot tā saukto bioloģisko medu nav vērts, jo iedzīvotāju pirktspēja joprojām ir zema. Tāpēc pieņemts loģisks lēmums — izstāties no bioloģiskajiem saimniekotājiem. “Ar šādu stropu skaitu būt bioloģiskam nav iespējams,” secinājis pieredzējušais vīrs. Arī starp intensīvajiem biteniekiem mūsdienās konkurence pieaug, un to veicina atšķirīgie noteikumi. Vieni, kuriem vairāk par 30 saimēm, saņem ES atbalstu — 17 eiro par saimi gadā, bet pārējie nē. Ja ir vēlme noturēties tirgū, bez atbalsta nekas neiznāks vai arī jāstrādā necilvēcīgi daudz, kas pa spēkam tikai jaunībā.
Sadzeļ dienas
beigās
Jautāts, kāds šis gads ir dravā, Jānis, ilgi nedomājot, saka: “Šogad saimes pārāk noskaņotas uz spietošanu. To ietekmē pavasara agrā atnākšana, līdz ar to jauno bišu attīstība sākās mēnesi agrāk. Vilcināties, kaut ko gaidīt nevar, jo vienā mirklī saime var pacelties spārnos.” “Ībēnu” dravā tā nemēdz gadīties, bet par apkārtnes saimniecībām esot dzirdēts. Lai tas nenotiktu, saime laikus jādala. Tieši ar to šogad nodarbojās jaunieši. No skolas sola tūlīt pie stropa un, nodrošinājušies ar aizsarglīdzekļiem pret bišu dzēlieniem, droši metušies pie darba.
Viens no viņiem — kurmenietis Nauris Cāns — rudenī sāks mācīties 11. klasē Skaistkalnes vidusskolā. Kopā ar viņu pirmās iemaņas biškopībā apgūst vallietis Ēriks Ķikurs. Naura vecākiem ir deviņi stropi, bet Ēriks tik zinot, ka vecvectēvs bijis biškopis un māte biškopību novērojusi bērnībā. Ēriks šogad dravā ir pirmo reizi. Darbs neesot grūts, drīzāk ļoti patīkams — jāizcilā rāmīši, jāmeklē saimes māte, jāsijā putekšņi un jādara daudz kas cits. Bites dzeļot bieži, vai katru dienu un vienmēr visnegaidītākajā brīdī, īpaši darba dienas beigās. ◆
