Neretas novada Pilskalnes pagastā kopš 2009. gada rudens skolas durvis ir slēgtas. Pagasta pārvaldē aprēķināts, ka gaidītā finansiālā ieguvuma no skolas slēgšanas nav. Skolēniem nu jāmēro ceļš uz citām skolām, bet vairāki bijušie skolotāji palikuši bez darba.
Jau vairāk nekā pusotru gadu Pilskalnes pamatskolas gaiteņos bērnu balsis neskan. Tomēr ceļš uz skolu nav aizsnidzis, ēkas logos redzami zaļojoši telpaugi. Tas liecina — ēka atšķirībā no gandrīz pilnībā pamestās Zalves pamatskolas tomēr tiek izmantota.
Nedēļas nogalē sporto
Pilskalnes pagasta pārvaldes vadītāja Aina Vadzīte stāsta, ka piektdienās un sestdienās skolas sporta zālē darbojas vietējie iedzīvotāji — spēlē volejbolu, basketbolu, florbolu. Piektdienās skolu pieskandina arī pašdarbnieki — sieviešu vokālais ansamblis un tautas deju kolektīvs. Otrdienās uz nodarbībām skolas ēkā pulcējas autoskolas kursantu grupa.
— Skola kļuvusi par kultūras un sociālo centru, — saka Pilskalnes pagasta pārvaldes vadītāja Aina Vadzīte. — Neilgi pirms skolas slēgšanas ēkai nomainīja logus, salaboja jumtu. Būtu neprāts tik lielu ēku pamest likteņa varā, tāpēc darām visu iespējamo, lai tā būtu apdzīvota. Ēkā ierīkota arī veļas mazgātava, ir iespēja izmantot dušu.
Izdevumi gandrīz tādi paši
Finansiāla ieguvuma no skolas slēgšanas tomēr nav. Ēka tāpat ir jāapsilda, jāalgo sargs. Arī bērnus uz citām skolām bez maksas neviens neved. Daļai bērnu jāapmaksā ceļa izdevumi, no Aizkraukles autotransporta uzņēmuma jānomā autobuss. Astoņi bērni nu mācās Sproģu pamatskolā, 10 brauc uz Neretas vidusskolu, bet 23 — uz Mazzalvi. Izdevumi praktiski ir tikpat lieli kā tad, kad skola darbojās.
Cerētā ieguvuma vietā ir vienīgi zaudētāji. Bērniem uz skolu jāmēro tāls ceļš. Jau agri jādodas ceļā, bet mājās var atgriezties vēlu vakarā. Šāds dzīves ritms tos, kuri vēl laukos palikuši, mudina pamest dzīvesvietu un doties projām. Arī daļa skolotāju nebija vajadzīgi nevienā no apkārtnes skolām. Nu, kad beidzies bezdarbnieka pabalsts, skolotājas spiestas iztikt no pašu saimniecībā izaudzētā vai pieteikties “simtlatnieku” programmā. Taču arī tas ir pagaidu risinājums.
Vaicāta par skolas ēkas tālāku nākotni, Vadzītes kundze teic, ka tikmēr, kamēr pašvaldības budžetā būs nauda, ēku turpinās apsildīt un apsargāt. Meklē arī iespējas piesaistīt dažādu projektu līdzekļus. Vienīgi cilvēku, kuriem būtu nepieciešami dažādi pakalpojumi, paliek arvien mazāk.
Slikta pieredze
Pilskalnietis Vasilijs Samoilovs, kurš šobrīd pieskata skolu un kurina krāsni katlumājā, stāsta, ka vietējie iedzīvotāji ļoti pārdzīvo skolas slēgšanu. — Daudzi palika bez darba, jauniešiem te vairs nav nozīmes palikt, — teic Samoilova kungs. — Mana sieva arī bija skolotāja. Nu darba vairs nav, vien pāris reižu nedēļā viņa nodarbojas ar pirmsskolas vecuma bērniem. Atceros laiku, kad Pilskalnē likvidēja bērnudārzu. Pretēji solījumiem ēku saglabāt pēc pāris gadiem tā bija izdemolēta. Baidos, ka ar skolu var notikt līdzīgi. Jaunieši dodas projām, bet tie, kuri paliek, jau pēcpusdienā redzami alkohola reibumā klīstam nokārtām galvām…
***
Diemžēl kārtējo reizi pārliecināmies, ka mazo skolu slēgšana gaidīto finansiālo ieguvumu nedod. Cilvēkiem tikai ir vēl viens iemesls meklēt laimi pilsētā vai citā valstī.
