“Visi mani sveic 6. martā, pēc “papīriem”. Taču īstā dzimšanas diena ir 20. marts. Kara laikā dzimšanas apliecība pazuda, kad izsniedza jaunos dokumentus, ierakstīja citu datumu,” stāsta koknesietis Guntis Kantors, kurš 20. martā nosvinēja 80. jubileju. “Par gadu skaitu nedomāju. Spēka nav vairs tik daudz kā kādreiz, citādi ir labi.”
Aizrautīgs makšķernieks
Par koknesieti Guntis sevi sauc kopš 1977. gada, bet sociālā centra dzīvoklītī dzīvo desmit gadus. Vecogre, Meņģele ir jubilāra dzimtā puse, vecāki Ulmaņa laikā nopirka nelielu mājiņu Ogres upes krastā. Pie ūdeņiem dzimis un izaudzis, kopš mazotnes un jaunības dienām aizrāvies ar medībām un copi, pēdējais vēl tagad vaļasprieks, laika piepildītājs. Pie upes iznāk daudz laika pārdomāt dzīvi, dabu vērot. Vasaras dienas nereti sākas ar saullēktu, četros iziet no mājām un vakarā atgriežas. Pagājušajā vasarā līcītī pie Likteņdārza gulbju pāris bija apmeties. Ikreiz, ejot makšķerēt, pavērojis. Mamma četrus bērnus izperēja. “Tēvs briesmīgi sargāja ģimeni — dežurēja, peldēja riņķī un vaktēja. Sapazināmies ar viņu, reizēm atpeldēja pie manis vai atlidoja — tā kā čivina kaut ko, kā runā savā putna valodā. Un tad pazuda tēvs un viens bērns, māte ar trijiem pelēkajiem pusaugu putniem palika viena.”
Arī ziemā makšķerēšanas sezona nebeidzas, tad vairāk pa ezeriem — uz Lobes ezeru aizbrauc. Šogad uz ledus karjerā pie Pļaviņām pasēdējis, bet lomi šoziem niecīgi. Savulaik Guntis piedalījies makšķerēšanas sacensībās — gan Latvijā, gan tuvējās kaimiņvalstīs. “Lielākais loms bija sazāns — padsmit kilogramu, tāda maza ruksīša lielumā, noķēru Daugavā tieši Ziemassvētkos.”
Dabā Guntim patīk, un 80 gadu nav šķērslis aizbraukt sēnēs — velosipēdam mugurā, pa Paugu ielu prom uz mežu. Un gluži kā bērnībā, jaunībā doties meklēt pirmos pavasara ziedus: “Dienu pirms 8. marta ar velosipēdu aizbraucu līdz Pērses tiltam, meklēju zilās puķītes, bet nekā, pa tukšo.”
Elektriķis un traktorists
Dažādus darbus nācies darīt, bet visilgāk nostrādājis par elektriķi un traktoristu. Atgriezies no dienesta, Guntis strādāja par elektriķi dzimtajā pusē. Tā bija piecdesmito gadu nogale, laiks, kad valstī notika elektrificēšanas darbi — petrolejas lampas, sveces nomainīja elektriskais apgaismojums. “Strādāju elektriķu brigādē, un elektrību ievilkām visā Meņģelē — pienotavā, kultūras namā, pastā, skolā, pagastmājā,” atminas koknesietis.
“Apprecējāmies ar Zinaīdu, tas bija 1959. gadā, un drīz pārgājām dzīvot uz Raganu, arī tur strādāju par elektriķi, sieva sešus gadus slavenajā restorānā “Sēnīte” bija oficiante. Tur dzīvojot, piedzima meita, viņa ir mediķe.”
Lielu daļu mūža Guntis pavadījis Siguldā, izmācījies kursos par traktoristu un sējis bietes, tas ir darbs, kur nepieciešama augsta precizitāte, jāspēj perfekti taisni noturēt līniju. Tas labi padevies, sējis bietes gan zinātniski pētnieciskās saimniecības “Sigulda” laukos, gan vēlāk Kokneses kolhozā.
Par teicamu darbu viņa fotogrāfija pat tikusi Stučkas rajona goda dēlī. Vēl Guntis rāda sakrājušos laba darba apliecinājumus — dažādus vimpeļus.
Pirmā un pēdējā sieva
Ja darbs, kur nepieciešama precizitāte, veicies, tad dzīvē vienu taisnu līniju noturēt nācies grūti. Liktenis savus līkločus metis gluži kā straujā un untumainā Gauja. Atskatoties aizgājušais laiks ir raibs — viss bijis, daudz piedzīvots, pārdzīvots.
“Vairākus gadus draudzējāmies un tikai tad apprecējāmies, izšķīrāmies pēc septiņiem gadiem — 1966. gadā, atkal kopā sagājām 2007. gadā. Esmu Guntim pirmā un pēdējā sieva,” saka Zina. “Nekad nebūtu ticējusi, ja kāds teiktu, ka atkal kādreiz būsim kopā. Ar meitas palīdzību atkal satikāmies. Viņa dzīvo Latvijā, bet mazmeita Vācijā, man ir trīs mazmazdēli. Mazmeita saviem bērniem devusi skaistus un stiprus vārdus, kā es smejos, mums ir dzejnieks Heinrihs Heine, aktieris Arnolds Švarcenegers un dziedātājs Bruno Oja.”
Zinaīda piebilst, ka, otrreiz esot kopā, viss ir citādi, daudz kas mainījies. Vai viss ir piedots? “Īlenu maisā nenoslēpsi, kaut kas jau nāk ik pa laikam ārā,” viņa atzīst. “Guntis jaunībā bija ļoti izskatīgs, gara auguma, tumšām acīm, mierīgs, nosvērts, tik spītīgs raksturā. Par daudz labi izskatījās, viņam bija liela piekrišana, pat vēl pirms desmit gadiem.”
Visu regulē Dievs
Interesanti, ka gan Guntim, gan Zinaīdai gadi pasē aizskrējuši krietni uz priekšu jauneklīgajam izskatam. Abi ir vienaudži, Zinaīda ir pāris gadu jaunāka — viņa astoņdesmito dzimšanas dienu atzīmēs pēc diviem gadiem 29. jūnijā.
Lai kā būtu, ir arī daudz skaistu atmiņu no agrās jaunības gadiem, sirdī un prātā tās nedzēšami iegūlušas, un pirmo īso saskatīšanās un tikšanās reizi atceras abi.
“Dienēju slepenajā daļā, man neļāva pat rakstīt uz māju. Karu pieredzēju. Divas nedēļas bunkurā, ārā nekur. Šāviņi, zeme pa gaisu, dārdoņa, dūmu mākoņi. Vienā reizē pamostos baltos palagos. Nevaru saprast, kur esmu — Kauņā slimnīcā. Divi mēneši slimnīcā, un tad atkopties uz mājām tikpat ilgu laiku,” atceras Guntis. “Dienestā aizgāju no Taurupes, bet šajā laikā vecāki pārcēlās uz Vecogri. Māja kalna galā, lejā Ogre tek. Kad biju slimnīcā, dikti gribēju tikt ārā uz Pēteriem, sava tēva vārdadienu. Pāris dienu pēc Pēteriem mani palaida mājās. Pārnācis, mammai prasu, kur tēvs? Lejā pie kaimiņiem, svinot Pēterus. Gāju lūkot. Atveras mājai logs, Zinas māte tajā. Vaicāju — kur tas Kantora Pēteris? Esot lejā pie smēdes. Vēl kaut ko parunājam, un skatos — jauna, skaista meitene mātei aiz muguras parādās.”
Zina piebilst: “Kā siltumnīcas augu vecāki mani audzināja, uz ballēm nelaida. Teica: pienāks laiks, izskriesies. Man bija septiņpadsmit, kad viņš no dienesta atgriezās. Pa logu pirmo reizi viņu redzēju — iet tāds gara auguma, jauns stalts vīrietis. Un es pie sevis nodomāju: tas būs manējais. No sava likteņa izbēgt nevar, tas nav iespējams, visu regulē Dievs. Kas nolemts, nolemts.” ◆
