Skriet līdz kliņķim — tā saka par ultra nakts maratonu Rīga—Valmiera, ko reizēm dēvē arī par skrējiensoļojumu, jo ne katram pa spēkam pieveikt 107 kilometrus garo distanci nepārtrauktā skrējienā. Šogad šo distanci noskrēja trīs aizkrauklieši — Inga Ziediņa, Dzintra Skārda un Normunds Laucis.
Kāpēc līdz kliņķim? Tāpēc, ka skrējiena starts tiek dots pusnaktī Rīgā, pie Brīvības pieminekļa, bet finišs ir Valmierā, pie Svētā Sīmaņa baznīcas, kur jāpieskaras dievnama durvju rokturim.
Skrējiens Rīga — Valmiera noticis piecas reizes no 1989. līdz 1993. gadam. Agrāk 107 kilometrus garo distanci vajadzēja veikt 24 stundu kontrollaikā. Pagājušajā gadā brīvdienu skrējēju apvienība “Ņergas” tradīciju atjaunoja, un 8. martā notika sestais skrējiens, kurā piedalījās 50 skrējēju. Šogad norisinājās jau septītais skrējiens, kontrollaiks — 19 stundas, no starta līdz finišam — seši kontrolpunkti, kur sportistiem padzerties un iestiprināties. Šajā skrējienā pieteicās 109 dalībnieki, finišēja 101, ātrākais skrējējs distanci veica nedaudz vairāk kā astoņās stundās. No aizkraukliešiem pirmais finišā nonāca Normunds Laucis, kurš ar rezultātu 10 stundu 56 minūtes un 29 sekundes ierindojās 14. vietā. Sacensību organizatori, apkopojot statistikas datus, izrēķinājuši, ka pieveikt 107 kilometrus 11 stundās līdz šim izdevies tikai 40 šo ultramaratonu dalībniekiem. Dzintra Skārda distanci veica 14 stundās 24 minūtēs un 54 sekundēs un finišēja 66., bet Inga Ziediņa — 14 stundās 48 minūtēs un 50 sekundēs un finišēja 70.
Ja Inga Ziediņa skrējēju vidū ir labi zināma, tad Normunda Lauča vārds ir kas jauns. Tāpēc “Staburags” aicināja Lauča kungu uz nelielu sarunu, atklājot, ka vīrietis skriešanā sācis trenēties tikai pagājušajā gadā 53 gadu vecumā. “Nekad neesmu bijis liels sportists, ja skolā vajadzēja izpildīt normatīvus, izpildīju, bet īpaši netrenējos. Taču man vienmēr ir bijis sapnis noskriet maratonu,” atklāj Normunds. Viņš neslēpj, ka vēl pirms diviem gadiem bijis tīri apaļīgs kungs. Taču rūpēs par veselību ticis vaļā no vairāk nekā 20 liekajiem kilogramiem, mainījis ēšanas paradumus un pievērsies sportiskajām aktivitātēm. Sācis skriet. Ikdienas treniņos Normundu pamanījis vieglatlēts Aigars Rublis un uzrunājis viņu. “Kopš pagājušā gada decembra trenējāmies kopā, un janvārī es pieteicos skrējienam,” atceras Normunds, kuram skrējiens Rīga—Valmiera bija pirmās skriešanas sacensības, kurās viņš piedalījās. Normunds saka paldies Aigaram un Ingai par pamudinājumu un iedrošināšanu.
Lai pieveiktu tik garu distanci — pirmo reizi un naktī, noteikti vajadzīga liela uzņēmība, spēks un izturība. Jautājām Normundam, vai ne mirkli nebija vēlēšanās mest visam mieru? “Protams, naktī skriet nav viegli, grūti redzēt pamatu, taču mums visiem bija lukturīši. Nevienu brīdi nebija sevi jāpiespiež vai jāpārvar vēlēšanās izstāties. Man Dievs devis lielas darbspējas, un arī vēlēšanās šo distanci veikt bija pietiekami liela. Daudzi netic, taču es arī ne mirkli nesoļoju, visu garo ceļu vienmērīgi noskrēju un finišā biju tik pacilāts kā olimpiskajās spēlēs,” stāsta Normunds.
Līdzīgas atziņas ir arī Dzintrai, kura atzīst, ka ne mirkli visa ceļa garumā nebija grūti vai jāpārvar šaubas par skrējiena turpināšanu. “Parasti grūtākais ir izturēt emocionāli, taču šoreiz emocionāli bija viegli,” saka Dzintra, kas aktīvi skriešanā trenējas trīs gadus, un atklāj, ka šis ir viņas garākais skrējiens. Līdz tam Dzintra noskrējusi divus maratonus, piedalījusies citās sacensībās, arī ikdienas treniņos tiek 20—30 kilometru. Viņai tuvākas tieši garās distances, jo, kā saka pati Dzintra — skrienu nevis uz ātrumu, bet uz izturību.
“Ja kāds, pieminot šo skrējienu, saka, ka esmu pieveicis maratonu, uztveru to gandrīz kā apvainojumu. Maratonu noskrienu ikdienas treniņos,” smejoties saka Normunds Laucis. ◆
