Pagājušā nedēļa man sākās diezgan mierīgi. Izmantojot vēl atlikušās abas atvaļinājuma dienas, bija mazgāta veļa un strādāti citi mājas darbi, kas bija aktuāli pēc mūsu ģimenes atgriešanās no Austrijas. Toties nedēļas beigas bija ļoti saspringtas — kopā ar Staburaga sieviešu vokālo ansambli piedalījāmies koru koncertskatē Skrīveros, bet vakarā sveicu savu mazo radinieku gada jubilejā. Mūsu ansamblis “Staburadze” nodziedāja pēc savām spējām, taču skumji bija par otra Staburaga ansambļa “MiLaRe” bargo novērtējumu. Ansambļa dalībnieces bija izvēlējušās sarežģītu repertuāru, tāpēc žūrija nosprieda, ka tajā dzied cilvēki, kas ieguvuši muzikālo izglītību. Nelielas kļūdas dēļ viņas bija novērtētas ļoti zemu. Kad uzzinājām rezultātus, visiem bija liels pārsteigums. Meitenes bija ieguldījušas ļoti lielu darbu gada garumā, ansambļa izaugsme ir vērā ņemama, taču… Kļūdīties ir cilvēcīgi.
Svētdien kopā ar Staburaga amatierteātri Sēlpils kultūras namā rādījām lugu “Puķu brokastis”. Vakarā vēl ceļš uz Jēkabpili, kurp uz skolu vedu savus dvīņus, reizē paciemojos pie radiņiem, sveicot Skaidrīti vārdadienā.
Lasot ziņas pagājušajā nedēļā, šķiet, ka visvairāk rakstu bija par veselības aprūpes problēmām Latvijā. Arī man tā šķiet nopietna problēma, jo pamazām rodas iespaids, ka nebūšanas nemaz nerisina, bet tās samilst arvien lielākas.
Par šo tēmu ir daudz spriests. Sākot jau no prezidenta Vējoņa vaļsirdīgās atzīšanās, ka nav klausījis ārstus un ar lielu temperatūru gājis uz darbu. Jāsaka: laimes kalējs esi tu pats! Ja pats nerūpēsies un nepadomāsi par sevi, sekas var būt bēdīgas. Zinu konkrētu traģisku piemēru, kad jauna sieviete mira plaušu tūskas dēļ, kaut gan pati pēc profesijas bija ārste terapeite. Viņa vienkārši gāja uz darbu, būdama slima ar plaušu karsoni.
Arī raksts par autobusa šoferi Gintu Krēsliņu, kurš pēc meitas izmisīgajiem zvaniem, ka jāmokās sāpēs un nevar dabūt palīdzību, izmisumā apzvanījis vairākas iestādes un beigās draudējis nošaut Veselības ministrijas ierēdņus. Protams, tas bija tikai emociju karstumā izteikts solījums. Iedomājos sevi šī vīrieša vietā — ja man zvanītu bērns un raudošā balsī teiktu ko līdzīgu, pirmajā brīdī nekas glaimojošs arī nespruktu laukā. Paldies Dievam, zinu ļoti daudzus jaukus, atsaucīgus un zinošus ārstus, kuri šādi noteikti nespētu rīkoties. Piemēram, nevaru iedomāties situāciju, ka manai dzīvesvietai tuvu strādājošā ģimenes ārste Vija Pelčere Sēlpilī pacientu ar šādām sūdzībām vienkārši sūtītu prom. Tas nekad nenotiktu! Protams, tāpat kā daudzi citi, neesmu sajūsmā, kad poliklīnikās konsultācijas pie speciālistiem jāgaida garu garās rindās. Ja, teiksim, cilvēkam ir problēmas ar sirdi, bet pierakstu pie ārsta piedāvā tikai pēc pusotra mēneša, rodas jautājums — sagaidīšu rindu vai tomēr nepaspēšu?
Jāpiekrīt nedēļas sākumā portālā “Apollo” publicētajai intervijai ar Latvijas Reto slimību alianses vadību, kura pauž viedokli: “Latvijā ir labi speciālisti un brīnišķīgi ārsti, bet Latvijas veselības aprūpes sistēma ir slima. Tas šobrīd ir acīm redzams. Un dažbrīd šķiet, ka to skārusi ne vien sistēmiska, bet arī psihiska slimība — veselības aprūpes sistēma darbojas tā, lai slimu cilvēku Latvijā būtu pēc iespējas vairāk.” Arī ārsti un slimnīcas ir šīs veselības sistēmas ķīlnieki. Atliek tikai novēlēt mūsu veselības ministram Guntim Belēvičam viedumu un izturību, veselības reformu īstenojot. Bet mums, pacientiem, atliek tikai gaidīt un cerēt…
Mūsu ģimenē ir kāda īpaša tradīcija — jau septīto gadu ar savu transportu visi kopā dodamies uz Austriju slēpot. Sākumā braucām uz Slovākiju, Jasnu. Nākamajos gados, kad bērni labāk apguva slēpošanas iemaņas, saņēmām dūšu un braucām uz Austriju. Šogad no kalniem atbraucām 21. februārī.
Parasti dzīvojam nevis viesnīcās, bet tā sauktajos apartamentos, kur mūsu ģimenei ir atsevišķas telpas, vannasistaba un pilnībā aprīkota virtuvīte. Pēdējos trīs gadus esam dzīvojuši viesu mājā, kura ir Tarenzā (dēvētā arī par raganu ciemu) pie Imstas. No turienes var ērti nokļūt uz vairākām ļoti labām slēpošanas trasēm — Cūgšpici Vācijā, Garmišparkenkirhenu, Išglu, Fisu, Ladisu, Sērfausu un citām. Vārdu sakot — internetā vai vietējā televīzijā paskaties, kādus laikapstākļus sola, un dodies uz saulaināko pusi!
Man kalnu slēpošanas prieki gājuši secen, jo nevaru piespiest pārvarēt bailes traukties no kalna. Kalnu slēpošana ir mana vīra un bērnu lielā aizraušanās. Taču es reizēm ņemu distanču slēpes, citreiz pastaigājos pa pilsētu, apskatot skaisto koka arhitektūru vai interesantās publiskās ūdens ņemšanas vietas — avotiņus. Tie veidoti kā skaistas ainas, piemēram, ganiņa vai ceļotāja skulptūra, vai atainota kāda Bībeles aina.
Mājas saimniece austriete Elizabete Agereres kundze ir braša pensionāre, kura uztur savu saimniecību un viesu telpas, bet pusdienlaikā iekāpj traktoriņā un aizbrauc apkopt dzīvniekus dēla saimniecībā. Kādā vakara sarunā viņa mani pārsteidza, sakot: no rīta došos uz fitnesa zāli vingrot. To viņa darot divas reizes nedēļā, fitnesa zāles Austrijā esot ļoti populāras un apmeklētas. Pieteicos līdzi un otrā rītā jau vingroju ar 10 vācu kundzītēm cienījamos gados. Vingrojumi nemaz tik vienkārši nebija. Mājup braucot, parunājāmies par slimošanu un veselību. Viesmīlīgā saimniece teica: es praktiski neslimoju, manu veselību uztur ikdienas rosīšanās mājās, vingrošana, trenažieru zāle un izkarsēšanās saunā.
Savukārt mēs, braucot mājup uz Latviju, skumām, ka mums dīzeļdegvielas cenas nav kā patlaban Polijā — 75 centi vai Itālijā beznodokļu zonā — 67 centi litrā, un pārrunājām veselīga dzīvesveida labo ietekmi veselībai.
Lai mums visiem veselīga nedēļa!
