Audzināšanas problēma valstī ir aktuāla, jo noziedzības un cietsirdības līmenis nepilngadīgo vidū ir augsts.
Audzināšanas problēma valstī ir aktuāla, jo noziedzības un cietsirdības līmenis nepilngadīgo vidū ir augsts.
Pastaigājoties pa Aizkraukles pilsētas skvēriem, priecājos par cilvēku koptajiem zālājiem, apstādījumiem, puķudobēm. Apsēdos uz soliņa un priecājos par jauko pavasara saulīti, par putniņu čivināšanu blakusesošajā birzītē, par tām divām dūjiņām, kuras, knābīšus kopā sabāzušas, rāda cilvēkiem piemēru mīlestībai un saticībai…
Man blakus apsēdās divas pensionāres ar mazdēliņu Igoru. Puisēns sāka tekalēt pa zaļo mauriņu, plūca pieneņu ziedus, nesa tos vecmāmiņai un, nometis zemē, skrēja plūkt nākamos. Pieliecos un pateicu Igoriņam — puķītēm arī sāp, kad tās plūc, puķītēm asintiņš tek, re, tāds balts. Zēns izbrīnīts uz mani skatījās, bet, pārliecinājies, ka runāju nopietni, pieskrēja pie vecmāmiņas un kaunīgi iespieda galvu klēpī. Sievietes sākumā izbrīnītas paskatījās, bet attapušās sāka steidzīgi stāstīt, ka arī augi izjūt sāpes, tikai savādākas nekā cilvēki.
Cik labi būtu, ja visi cilvēki, līdzīgi šīm vecmāmiņām, to saprastu un jau laikus mācītu savām atvasītēm nedarīt sāpes otram. Ne fiziskas, ne morālas.
Sākām runāt par audzināšanas problēmām, un daudzi uzskati saskanēja. Sievietes šausminājās par jauniešu cietsirdību, par alkoholismu, narkotiku lietošanu. Tā nu tas ir, bet viss sācies daudz agrāk, kad jauniešu vecāki priecājās par mazo igoriņu un jurīšu noplūktām pienenītēm, par viņu atnestajām “dāvanām”. Igoriņi un jurīši varēja darīt visu, kas tīk. Pat nenakšņot mājās un neapmeklēt skolu. Aklā mīlestībā, paši to neapzinoties, vecāki bija izaudzinājuši cietsirdīgus egoistus, arī noziedzniekus. Kad igoriņi un jurīši jau ielikti “dzelzs būrītī”, sākas vaimanas un gaudas, arī tiesu lietas. Padomāsim par to, mīļie vecāki, daudz agrāk.
Fēlikss Čeksters Koknesē
