Neretietis Atis Blumbergs Jaunā gada sākumā svinēs astoņdesmito dzimšanas dienu. Pensionārs, agrāk — ārsts un skolotājs. Šobrīd lielāko dienas daļu viņš pavada, veidojot datorprogrammas.
Neretietis Atis Blumbergs Jaunā gada sākumā svinēs astoņdesmito dzimšanas dienu. Pensionārs, agrāk — ārsts un skolotājs. Šobrīd lielāko dienas daļu viņš pavada, veidojot datorprogrammas. No jubilāra dzīves gājuma strāvo cīņa par izdzīvošanu, patstāvība un patriotisms.
Neuzdāvinātais trīsritenis
Atis Blumbergs atceras, ka bērnībā viņa dzimšanas dienā mājās vēl pēdējo reizi iededzināja svecītes eglītē un visa ģimene pulcējās kopā, bet lielu svinību kopā ar draugiem nebija. Interesanti, ka jaunākās māsas dzimšanas dienā, 22. februārī, Blumbergu mājās no meža eglīti pārnesa vēlreiz, jo māsas dzimšanas dienas svinībām vajadzēja būt tieši tādām kā brālim. Atmiņā palikušas arī krustmātes Klāras sūtītās dāvanas, kuras mazais Atis vienmēr gaidīja ar interesi un nepacietību. Dāvana, kuru visvairāk vēlējies saņemt, Atim Blumbergam bija trīsritenis. Viņš stāsta: “Katrā dzimšanas dienā gaidīju, ka šoreiz noteikti būs trīsritenis. Tik ļoti biju to iekārojis, taču tā arī neviens man to neuzdāvināja. Pirmo riteni nopirku par paša nopelnīto naudu, kad man bija divpadsmit gadu.”
Dzelzceļš uz grīdas
Bērnība līdz piecu gadu vecumam aizritēja Jaungulbenē, līdz tēvu, kurš bija dzelzceļa stacijas dežurants, norīkoja darbā Kalsnavā, uz turieni pārcēlās arī visa ģimene. “Atceros, ka man ļoti patika dzelzceļš un lokomotīves, jo tēvam bija tāds darbs. No sērkociņu kastītēm biju sameistarojis lokomotīvi. Bet pa kurieni lai tā brauc? Atradu ķīmisko zīmuli un ar to uz tikko krāsotas lielās istabas grīdas sazīmēju treknas dzelzceļa sliedes un stacijas. Mamma notikušo ļoti pārdzīvoja, tomēr neatceros ne reizi, kad būtu mani nopērusi, arī šoreiz nē,” stāsta jubilārs.
Lielie sviesta kalni
Četrdesmitajos gados, jauns puisis būdams, Atis palika viens, jo visa ģimene bēgļu gaitās nokļuva Vācijā. Puisis agri saprata, ko nozīmē rūpēties un gādāt par sevi. “Pirmais darbs jau skolas laikā man bija Madonas rajona avīzē. Biju literārais līdzstrādnieks, un man vajadzēja sagatavot publicēšanai iesūtītās lasītāju vēstules. Skolā tolaik ēdiens katram bija jānes no mājām, bet man nebija nekā, ko atnest. Sāku palīdzēt skolasbiedriem — rakstīju domrakstus, rēķināju uzdevumus, un pateicībā viņi mani pieaicināja pie sava galda, tā es biju paēdis. Acu priekšā vēl tagad vīd lielas kaudzes no mājām atvestā sviesta, kas glabājās skolas pieliekamajā,” stāsta jubilārs. Vēl nebeidzis vidusskolu, Atis Blumbergs pieņēma direktora uzaicinājumu un sāka strādāt vietējā pamatskolā par skolotāju. Mācīja visus priekšmetus — dabaszinības, latviešu valodu, ģeogrāfiju, zīmēšanu, fiziku, ķīmiju, tikai dziedāšanu un angļu valodu nav iznācis mācīt. Jubilārs smej— praktiskā darba pieredze skolā viņam ir bijusi daudz vērtīgāka par vairākiem studiju gadiem augstskolā.
Vēstules “zvejo” grāvī
Sešpadsmit gadu vecumā Atis sāka strādāt Madonas pasta nodaļā. Darbā no sešiem rītā līdz desmitiem vakarā, mājās varēja aiziet tikai pārgulēt. Slodze liela, bet alga laba, tomēr nav bijis laika to iztērēt. Reiz vajadzējis nogādāt vairākus pasta sūtījumu maisus ar lokomotīvi, bet kara laikā vecie pastnieki baidījušies doties šādā izaicinājumā. “Man divreiz nebija jāsaka: vagonā iekšā, divi vēstuļu maisi aiz muguras, uz diviem sēžu kā ķeizars un lasu grāmatu. Pēkšņi atskan sprādziens, viss jūk un brūk, un es attopos ūdenī starp peldošiem pasta sūtījumiem. Ne mirkli nedomājot, kā tikt ārā, atcerējos instrukciju, ka šādos gadījumos jādomā tikai par pasta glābšanu, īpaši svarīgs bija pasta zīmogs. Tā es pa ūdeni “zvejoju” samirkušās vēstules, maisus un pakas. Izglābu arī paku, kurā bija 160 000 marku. Par drosmi saņēmu atzinību, 100 marku un astoņu dienu atvaļinājumu,” atceras jubilārs.
Ķirurgi uzceļ malkas šķūnīti
Neretā jubilārs nokļuva pēc Medicīnas akadēmijas beigšanas, kad 1968. gada februārī sāka strādāt Neretas slimnīcā par terapeitu, vēlāk skolā arī mācīja informātiku. Agrāk, kad bija aktīvie darba gadi Neretas vidusskolā un slimnīcā, katrā dzimšanas dienā kolēģi sveica ar ziediem un dāvanām, bija arī svinības. “Visvairāk atmiņā palikusi mana septiņdesmitā dzimšanas diena. Svinības notika Neretas vidusskolas zālē, bija uzaicināti visi skolotāji. Vakarā dziedāja Žoržs Siksna un man dzimšanas dienā veltīja manu mīļāko dziesmu “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī…””. Šogad, svinot astoņdesmito dzimšanas dienu, Ata Blumberga mājās sabrauks jaunības draugi ar ģimenēm, visi ārsti. Ar vienu reizē gājuši skolā, ar otru — studējuši, ar trešo — strādājuši. Sarunas raisās, jo kopīgi vaļasprieki un intereses neļauj vecai draudzībai apnikt. Ja mājā kļūst par šauru, ciemiņi dodas ārā, un vienā no ciemošanās reizēm divi draugi ķirurgi uzcēluši jubilāram malkas šķūnīti. “Mums ir izveidojusies tradīcija — katru gadu draugi brauc pie manis uz Neretu 4. novembrī, kad man ir vārdadiena. Šogad nolēmām, ka divreiz nesanāks, tāpēc jāizvēlas — dzimšanas dienas vai vārdadienas svinības,” stāsta Blumberga kungs.
Harmonija ikdienā
Ata Blumberga dienas mājās paiet, lielākoties strādājot ar datoru. Ilgus gadus sadarbojoties ar matemātikas profesoru Cibuli, jubilārs veido datorprogrammas un aizraujas ar matemātisko rotaļlietu radīšanu. Nepārspēts ir viņa radītais algoritms, ar kuru virtuāli var mēģināt noskaidrot informāciju par cilvēku, ievadot datorā tikai vārdu un uzvārdu. Acumirklī programmā rodas vārdam raksturīga oriģināla zīme, kura līdzinās ornamentam, un to var tulkot dažādi. Ar kundzi Austru, dzerot pēcpusdienas kafiju, kopīgi pamin kādu japāņu mīklu vai palasa avīzes. Grāmatu plaukti pilni ar enciklopēdijām, arī uz galda glītās kaudzītēs sagulušas jaunākās grāmatas. Tās esot vislabākās dāvanas, kuras viņi sagādā viens otram.
