Katram ir savas lietas, kas viņu dara laimīgu. Ir lielas laimes, kuras neuzrodas pārāk bieži, un mazas laimītes, kas nāk pie mums, bet ne katru dienu. Gribētos biežāk. Tās dzīvi padara krāsainu.
Pozitīvas emocijas rada kaut vai tas, ka “bandītu” filmās uzvar “labie” un zaudē “sliktie”. Tas ir tāds mazs, bet patīkams sīkumiņš. To, protams, nevar salīdzināt ar emocijām, ko gūstam, skatoties raidījumu “Eņģeļi pār Latviju” vai “Latvijas lepnums”. Būtu labi, ja tādu iespaidu būtu vairāk, bet tos parasti redzam tikai Ziemassvētku laikā, kad visi sarosās un kļūst labestīgi.
Mums bieži noder arī citu pieredze vai kāda gudra cilvēka pateikta doma. Aizvadītajā gadā sastapts ne viens vien šāds cilvēks. Strādājot laikrakstā, diendienā nākas tikties ar cilvēkiem, uzklausīt viņu sāpes un priekus, rakstīt par to, kas vienam patīk, bet citam rada dusmas. Ne reizi vien ir nācies uzklausīt telefona zvanus ar pārmetumiem un nosodījumu par kādu rakstu. Bet tas viss aizmirstas, atmiņā paliek cilvēki, kuri mūs novērtē un pasaka paldies. Labais uzvar, un tā tas būs vienmēr. No pagātnes es vienmēr paturu ticību nākotnei, noteikti labākai nākotnei. Par labo, ko mums sniedz citi, jādomā ne tikai Ziemassvētku laikā, bet ikdienā. Ne vienmēr pietiek ar to, ka darām labu, ir arī jābūt labam, lai darītu.