Kolekcionāram Andrejam Zujevam ir daudz Ziemassvētku apsveikumu, kuri ir vairāk nekā pusgadsimtu veci. Tie spēj iepriecināt un pārsteigt arī mūsdienās.
Kolekcionāram Andrejam Zujevam ir daudz Ziemassvētku apsveikumu, kuri ir vairāk nekā pusgadsimtu veci. Tie spēj iepriecināt un pārsteigt arī mūsdienās.
Krāšņās atklātnes vēsta par tā laika cilvēku svētku izjūtu, gaumi, poligrāfijas līmeni. Taču bieži vien ne mazāk interesanta ir atklātņu otra puse. Tā nereti izmantota ne tikai apsveikuma vārdiem, bet arī sadzīvisku notikumu aprakstam. Un varam tikai secināt, ka viss šajā pasaulē turpinās — cilvēki arī agrāk tāpat ir mīlējuši, ilgojušies, strādājuši.
Piemēram, atklātne ar smaidīgo meiteni sūtīta kādam Jānim, kurš uzrunāts mīlināmā formā. Tajā pausts prieks par saņemto vēstuli un pārmests, ka Jānītis visu laiku aizbildinās ar aizņemtību un nebrauc ciemos. No tālākā teksta var noprast, ka rakstītāja ir norūpējusies par kādu meiteni — grūti gan spriest, vai tā ir viņas meita. Sieviete raksta: “Vari gan tu šo lietu vērst par labu un mēģini piedot nabaga skuķim. Ja nu esi iemīlējies citā, tad gan tur nekā vairs nevar darīt.” Atklātni ļoti cienījamam Cirpana kungam Viesturu stacijā ar laba vēlējumiem svētkos parakstījusi Tālbergu ģimene.
Apsveikuma atklātnē ar eņģeļa attēlu, kurā norādīts, ka tā nododama Puiķel M., rakstīts: “Novēlu Jums priecīgus svētkus! Es pie jums braukšu pirmdien. Lai tēvs nāk man pretī.”.
Savukārt citā, kura sūtīta 1934. gadā, kāda Inga cienījamajai Vilmai Šulcs jaunkundzei Rīgā vēl: “Stipru salu, dziļu sniegu, patīkamu līdzbridēju.”.
