Neretietis Auseklis Ozoliņš medī jau 43 gadus. Viņš uzskata, ka medības pēc saspringtas darba nedēļas ir vislabākā atpūta.
Neretietis Auseklis Ozoliņš medī jau 43 gadus. Viņš uzskata, ka medības pēc saspringtas darba nedēļas ir vislabākā atpūta. Viņš ir arī mednieku kolektīva “Nereta” vadītājs. Ozoliņa kungs domā, ka skaistākajiem dzīvniekiem jāpaliek mežā un viņus nedrīkst nogalināt.
Labākā atpūta
— Cik gadus jau medījat?
— Par mednieku kļuvu 1963. gadā. Vairs gan neatceros, kas tieši mani uz to pamudināja. Mans tēvs bija mežsargs, taču medīja reti. Savā mūžā viņš bija nošāvis vienu buku un ar to ļoti lepojās. Tolaik dzīvojām Meņģelē. Pēc dienesta armijā atnācu uz Neretu un turpināju medīt.
— Kas jūs medībās saista?
— Es eju uz mežu atpūsties. Ikdienā ir ļoti daudz darba, nepatīkamas situācijas, pēc kurām jūties nomākts — mājlopi slimi, labība neaug, kā nākas, vienkārši neveicas. Taču mežā pilnīgā klusumā, vērojot dabu, visas likstas aizmirstas un var smelties spēku jauniem labiem darbiem. Vairāk esmu noskaņots vērot dabu nekā šaut. Ir bijuši gadījumi, kad esam “dzinuši mastu”, briduši līdz jostasvietai pa sniegu un dziedājuši “Šalc zaļais mežs”. Tādas reizes paliek atmiņā uz visu mūžu. Savlaik signālus pūtām ar tauri. Tagad lieto rācijas un mobilos tālruņus, taču, izmantojot tehnoloģijas, zūd romantika.
— Medījat blakus robežai ar Lietuvu. Vai zināt, kas notiek robežas otrā pusē?
— Protams. Zinu, ka lietuvieši šajā apkārtnē medī ļoti aktīvi. Turklāt viņu medību paņēmieni ievērojami atšķiras no mūsējiem. Mēs arvien vairāk izmantojam gaides medības, bet kaimiņi dara citādi. Parasti medībās piedalās ļoti daudz mednieku. Viņi nostājas apkārt meža nogabalam ļoti blīvi — mednieks pie mednieka — un dzen. Šādi medījot, nošauj pilnīgi visus zvērus, kas tajā vietā ir.
Palīdz piebarošana
— Pašlaik medniekiem ir “klusais laiks”. Ko šajā laikā darāt?
— Piebarojam dzīvniekus, īpaši mežacūkas. Vedam uz mežu kartupeļus. Ir cilvēki, kuri var atļauties pirkt un vest uz mežu cukurbietes. Ar cukurbietēm visbiežāk našķējas brieži un aļņi, bet mežacūkām garšo arī kartupeļi. Piebarošana jāsāk laikus, jau rudenī, kad novākti lauki. Tad meža dzīvnieki nepametīs apvidu barības meklējumos.
Sāpīgs bumerangs
— Medījat jau vairākus gadu desmitus. Vai mainījusies jūsu attieksme pret medībām?
— Jā, ir mainījusies. Kad biju jaunāks, šāvu gandrīz katrreiz, kad tas bija iespējams. Tagad rūpīgi pārdomāju — šaut vai tomēr dzīvnieku pažēlot. Turklāt daru citādi nekā pārējie mednieki. Lielākā daļa mednieku tīko pēc skaistām un vērtīgām trofejām, taču šāda rīcība ir kā bumerangs, kas var sāpīgi trāpīt tā metējam. Es parasti šauju tos dzīvniekus, kuriem ir kāda kroplība vai acīm redzama slimība. Esmu redzējis daudz ļoti skaistu dzīvnieku, taču šādos gadījumos tomēr nešauju — lai dzīvo. No selekcijas viedokļa nav pareizi šaut stiprākos un skaistākos — tieši viņiem ir visveselīgākie pēcnācēji.
Karavīri ierindā
— Kādus dzīvniekus medījat visbiežāk?
— Mežacūkas. Šie dzīvnieki, esot pārāk lielā skaitā, salīdzinot ar pārējiem, tomēr nodara ļoti lielu postu gan mežam, gan cilvēkiem, kuri meža tuvumā saimnieko. Ja kartupeļu laukam pāriet divdesmit līdz trīsdesmit dzīvnieku liels mežacūku bars, pašiem rudenī kartupeļi vairs nav jārok. Rukši visu jau “nokārtojuši”. Atceros, vaktējām mežacūkas pie kāda tikko sadīguša kukurūzas lauka. Pēkšņi no pretējās mežmalas iznāca prāvs cūku bars. Katrs dzīvnieks nostājās savas vagas galā un sāka rakt. Mežacūkas tuvojās gluži kā karavīri ierindā. Tolaik jau vēl nebija tādu medību ieroču, ar kuriem varētu šaut ļoti lielā attālumā. Ar bisēm spējām cūkas tikai nedaudz pabiedēt. Viņas iemuka mežmalā, bet prom negāja. Pēc pāris dienām kukurūzu nācās sēt no jauna. 12 hektāru lielais lauks bija noēsts.
— Vai medībās nācies sastapties arī ar kādu ļoti lielu mežakuili?
— Tas bija pērn. Neretas pusē uzradās milzīgs mežakuilis, kuru divus gadus nevienam neizdevās nomedīt. Redzējuši viņu bija daudzi, taču līdz šaušanai netika neviens. Pie lielāka meža masīva tornītī apsēdos novērot tuvējo lauku. Labība bija varenā augumā. Pamanīju, ka pa to krēsliņā sāk kustēt kaut kas ļoti liels. Skatījos, vai nav sivēnmāte, jo viņas nešaujam. Sapratu, ka melnais “plankums” ir milzīgais kuilis. Jau grasījos tēmēt, kad viņš mani saoda. Pacēla galvu un ierēcās. Tajā brīdī izšāvu. Klusums. Taču lejā nekāpu. Pēc pāris minūtēm vietā, kur stāvēja dzīvnieks, mežonīgais rēciens atkārtojās vēl vairākas reizes. Man gandrīz dūša saskrēja papēžos, un asinis sastinga dzīslās. Bija jau pamatīga krēsla. Pamanīju, ka kuilis ceļas kājās. Šāvu vēlreiz. Atkal klusums. Taču lejā nekāpu. Kolēģim, ar kuru tovakar kopā braucām medībās, piezvanīt nevarēja — viņam mobilā tālruņa nebija. Beidzot piezvanīju kādam citam medniekam un lūdzu, lai atbrauc palīgā. Pēc laba laika viņš bija klāt, un abi kopā gājām skatīties, kas noticis ar mežakuili. Bija pilnībā satumsis. Sirds sitās kā negudra. Abi lēnām tuvojāmies dzīvniekam. Ieroči sagatavoti šaušanai, taču tie vairs nebija vajadzīgi. Abi šāvieni bija nāvējoši. Mežakuilis svēra vairāk nekā 200 kilogramu.
Iekrīt cūku barā
— Vai no kāda mežakuiļa nācies arī bēgt?
— Mūkot no mežacūkām, esmu pat kokā kāpis. Tagad jau viegli smieties, taču toreiz pamatīgi pārbijos. Kopā ar kaimiņu pievakarē tuvojāmies kādam laukam. Lija smalks lietutiņš. Ieraudzījām laukā rosāmies vairākas mežacūkas. Tēmēju, tēmēju, beidzot izšāvu. Pēkšņi no lauka uz mūsu pusi sāka skriet milzīgs mežacūku bars, kurš, izrādās, laukā barojies. Es saucu kaimiņam, ka nu vienīgā iespēja ir glābties kokā. Ar acs kaktiņu manīju, ka viņš pamatīgā ātrumā uzrāpjas kādā prāvākā kokā. Pats brīnos, kā man izdevās uzrāpties slaidā un garā alksnī līdz pašai galotnei. Tā bija mana kļūda. Koks sāka liekties. Es jutu, ka krītu tieši cūku barā. Mežonīgi iebļāvos. Apkārt šņāca un krāca. Uztraukumā mēģināju pielādēt ieroci, taču rokas trīcēja un neko nevarēju izdarīt. Bars aizskrēja. Gājām skatīties, ko izdevies nošaut. Grāvītī gulēja pamatīgs vepris. Gājām tuvāk. Pēkšņi kuilis pietrūkās kājās un mēģināja mukt. Šāvu vēl vairākas reizes, taču, kā vēlāk izrādījās, netrāpīju. Pēc kāda brīža ruksis tomēr saļima.
Ar karabīni uz gaidi
— Ir cilvēki, kuri apgalvo, ka medību karabīnes domātas aukstasinīgai slepkavošanai. Ja mednieks bruņots ar bisi, dzīvniekam ir lielākas izredzes aizbēgt.
— Tas nav pareizi. Karabīne domāta gaides medībām. Tad vari optiskajā tēmeklī rūpīgi izpētīt dzīvnieku. Izlemt, ko darīt, un vajadzības gadījumā izdarīt precīzu šāvienu. Ar bisēm bieži vien ļoti daudzus dzīvniekus tikai ievaino. Viņi mokās un daudz vēlāk mirst no ievainojumu radītām slimībām. Protams, medniekam jābūt ar ļoti augstu atbildības izjūtu, nevar šaut katru dzīvnieku, kuru ierauga.
— Vai karabīni lietojat arī kolektīvajās medībās?
— Nē. Dzinēju medībās lietoju tikai bisi. Krūmos, kad slikta redzamība un īsa šaušanas distance, ar karabīni šaut nevar. Turklāt tas ir ļoti bīstami, jo nevar zināt, uz kuru pusi lode var rikošetēt. Arī šaujot ar bisi, jābūt ļoti uzmanīgam. Īpaši aukstā laikā. Atsitoties pret koka stumbru, lode ievērojami maina lidojuma virzienu. Reiz man atveda mācībām domātās lodes, kurām piestiprināts koši sarkans karodziņš. Tās lidojumā var redzēt un pēc tam atrast. Izmēģinājām. Trāpīja pa stumbru, un, mums par brīnumu, lode aizlidoja pavisam necerētā virzienā. Mums visiem tā bija laba mācība un pamats pārdomām.
— Ko jūs ieteiktu jauniem cilvēkiem, kuri šaubās — kļūt par mednieku vai nē?
— Ja cilvēks mīl dabu, ir interese par medībām un vēlas dabu sargāt, kļūt par mednieku ir labākais veids, kā piepildīt šo sapni. Mednieki ir vieni no disciplinētākajiem cilvēkiem. Šībrīža likumi aizliedz lietot alkoholu ļoti daudzās situācijās. Īpaši, ja esi mednieks un tev ir ierocis. Pat mazākā pārkāpuma dēļ ieroča glabāšanas atļauju var zaudēt.
