Jau vairāk kā 50 gadu skrīveriete Lidija Ieriķe saistīta ar kultūras dzīvi šajā novadā. Kultūras nams ir viņas pirmā un vienīgā darbavieta. Šķetinot atmiņu pavedienus, daudz vairāk ir notikumu, ko atcerēties ar smaidu un gandarījumu. Lidijas kundze gan ir pārliecināta —
kas dzīvē bijis, tas bijis, un nav ko atgriezties pagātnē. Jāraugās tikai uz priekšu. Mēs tomēr runājām gan par pagātni, gan tagadni.
Sauc atpakaļ
— Vai sen jau dzīvojat Skrīveros?
— Kultūras darbinieku tehnikumu Rīgā pabeidzu 1957. gadā. Tā kā iepriekš biju praksē Skrīveros un tur tautas namā izveidoja mākslinieciskās daļas vadītāja štata vietu, mani aicināja strādāt. Pēc mācību iestādes absolventu sadales toreiz bija paredzēts, ka vajadzēs doties kaut kur uz Kurzemi. Tolaik jau visus “izdalīja” pa Latviju, bez darba neviens nepalika. Esmu Pierīgas bērns — Daugmales meitene, un Skrīveri šķita tuvāk mājām nekā Kurzeme, tāpēc piekritu. Tajā laikā jau arī daudz nedomāju, kur labāk. Uz lauku kultūras namiem mazāk kāds tiecās strādāt. Par palikšanu Rīgā gan nedomāju. Bija tādi, kuri pēc tehnikuma aizgāja tālāk mācīties, bet man nebija tādu apstākļu. Vairāki mani tehnikuma biedri tagad ir spilgtas personības.
— Kāpēc pēckara laikā izvēlējāties kultūras darbinieces profesiju?
— Vecāki sākumā gribēja, lai mācos kaut ko saistībā ar lauksaimniecību, piemēram, Bulduros. Mana attāla radiniece jau bija beigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, un arī es izlēmu tur iestāties. Skolā jau kādu teātrīti biju paspēlējusi un dzejolīšus skaitīju, kā jau tolaik bērni. Tas viss patika. Lai gan skolā vairāk pievērsos sportam.
— Kādu atceraties tehnikuma laiku?
— Vidusskolas mācību priekšmeti vairāk bija pēcpusdienās, bet “trādirīdis” — runas prasme, horeogrāfija, dejošana un citi speciālie priekšmeti — rīta pusē. Toreizējais Poligrāfiķu klubs Lāčplēša ielā Rīgā mums bija kā otrās mājas.
Cik nopelna, tik
iztērē
— Kāda jums šķita kultūras vide Skrīveros?
— Tā allaž bijusi bagātīga un pārpilna. Darbojušies lielāki un mazāki kolektīvi, spilgti vadītāji. Sāku kā mākslinieciskās daļas vadītāja un tad ilgus gadus biju direktore. Vēlāk atkal amatus pamainīju vietām. Kad aizgāju pensijā, domāju — nu gan esmu brīva, bet atkal aicināja strādāt par māksliniecisko vadītāju. Tagad kultūras namā esmu mantzine, ja nepieciešams, strādāju arī kasē. Kādreiz to visu vajadzēja darīt vienai. Tagad iestādei ir savs budžets, bet kādreiz pašiem vajadzēja visu nopelnīt — cik naudas kasē “ienāca”, tik varēja iztērēt. Dažkārt pelnījām pavisam labi, jo daudz cilvēku nāca uz sarīkojumiem. Tagad ballē pustukša zāle.
— Jūsu sirdsdarbs tomēr bija tautasdeju kolektīvu vadīšana.
— Tā ir. Kad sāku strādāt, vadīju jauniešu deju kolektīvu. Tad mana meita sāka interesēties par dejošanu, pievienojās viņas klases, skolasbiedri, un kultūras namā izveidojās pamatīgs vidusskolēnu vecuma kolektīvs. Ilgus gadus darbojāmies. Tad vēl vienu periodu man bija arī veco ļaužu deju kolektīvs. Turklāt kāds! Braucām arī uz Deju svētkiem, kas allaž ir īpašs notikums. 1998. gadā kolektīvu vadīt beidzu, jo sapratu, ka fiziski vairs nevaru turpināt. Mani dejotāji teica — Lidija aizgāja pensijā un deju kolektīvs arī… uz vairākiem gadiem.
Amatierteātrī
“ievelk” Baiba
— Vai arī pati esat bijusi pašdarbniece?
— Kad strādāju, nebija laika to darīt. Vienīgi kādu laiku deju kolektīvu vadītāji apvienojās savā kolektīvā, kurā gadus piecus noturējos. Darbojos arī teātrī, bet kaut kā nepatika. Mums bija tāda cienījama režisore Elza Cīrule, kura veidoja vērienīgus iestudējumus. Mēs viņu ļoti respektējām, jo viņa bija personība. Viņa mani iesaistīja dzejoļu runāšanā, dažkārt nācās kādu aktieri aizstāt. Režisorei ar mani bija saistīti lieli plāni, bet man sāka dzimt bērni, un plāni pajuka. Tagad atkal esmu Skrīveru amatierteātrī. Tagadējā kultūras centra direktore Baiba “ievilka”. Viņa neatlaidīgi aicināja, vai nevaru pamēģināt to un šito…
— Jūsu deju tradīcijas tagad turpina meita Gita?
— Viņu pierunāja strādāt ar vidējās paaudzes deju kolektīvu “Dzēse”, lai gan sākumā Gitai nebija iemaņu šajā darbā, bet viņa pati ir dejotāja. Tad radās mazie “dzēsēni”, kuri arī gribēja dejot, un tagad viņai ir jau visu vecumu dejotāji. Gita ir īsts darbarūķis. Dažkārt eju palīgā un priecājos, ka viņa man atļauj vēl ko padarīt. Esmu dejotāju galvenā ģērbēja.
— Ko vēl gribētos kultūras centrā Skrīveros?
— Katrai paaudzei un darbiniekiem ir savi ieskati par to, kam jābūt. Domāju, lielās lietās viss ir optimāli. Galvenais ir nepazaudēt to, kas ir. Telpas gan noteikti vajadzētu plašākas, jo šaurībā grūti strādāt.
Uz savējiem var
paļauties
— Vīru satikāt Skrīveros?
— Jā, viņš te jau iepriekš bija atnācis dzīvot. Vīra dzimta nāk no Vecpiebalgas.
— Pierīgas meitene un vecpiebaldzēns. Divi atšķirīgi raksturi. Kā sadzīvojat?
— Tik traki nav. Ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi, jo kultūras darbiniekiem ir profesijas specifika. Kad citi atpūšas, mēs strādājam. Bijis arī tā, ka uz jubileju atbrauc radiņi, bet man nākas atvainoties, lai viesojas bez manis, jo jābūt darbā. Arī vīrs Valdis bija saistīts ar šo jomu, jo ilgus gadus kultūras namā strādāja par autovadītāju. Savulaik kultūras namam bija pamatīgs autoparks ar kravas auto, autobusu un citiem transportlīdzekļiem. Tādējādi kā iestāde varējām pelnīt, iznomājot šo tehniku. Pēc tam Valdis te strādāja par saimnieku. Bija labi, ka savs cilvēks blakus, jo vienmēr uz viņu varēju paļauties — visu laikus pamanīs un vajadzīgo izdarīs. Vīra vecāki arī mūs atbalstīja, tāpēc jau varējām abi “spriņģot” ar to kultūru.
— Kultūras darbiniekiem bērni parasti izaug kultūras namos. Vai arī jums tā bija?
— Bērni man ir patstāvīgi. Gita izvēlējusies iet manās pēdās, bet otra meita Anta studēja vēsturi un tagad strādā par valodas inspektori Alūksnē, kur arī dzīvo. Man ir divi mazbērni. Alīna mācās juristos budžeta grupā, bet mazdēls Mārcis vēl domā, kas viņam piemērotāks. Viņi man ir ļoti labi, ieklausās manī.
Papiņš un Asteriks
— Vai saspringtajā dzīves ritmā ir bijis laiks kādam vaļaspriekam?
— Neko daudz pagūt nevarēja. Iepatikās man aušana. Kaut ko paadu, skatoties televīziju. Vēl iepatikās klūdziņu pīšana. Kazimirovu pāris sāka vadīt pulciņu kultūras centrā, un es visu laiku biju klāt, jo vajadzēja atslēgt un aizslēgt telpas. Viņi aicināja pamēģināt. Es tikai atrunājos, bet ar laiku to izdarīju. Iepatikās, un kopš tā laika ne vienu vien grozu esmu nopinusi. Ar to gan vairāk nodarbojos kultūras centrā kopā ar pulciņa dalībniekiem, jo mājās nebūtu laika. Jāapdara arī ikdienas solis.
— Pašiem ir arī sava saimniecība?
— Divi kaķi un vistas. Ir gan vēl arī Papiņš — stārķis, kas mūsu mājas pagalmā atgriežas katru pavasari. Kā atlido, tā nāk pie loga prasīt cienastu. Esam arī vienu stārķulēnu izaudzinājuši — Asteriku. Stārķiene piekto mazuli izmeta no ligzdas. Meita pamanīja, un atstāt, lai nobeigtos, nevarējām. Domāju jau, ka neizdzīvos, bet nekā. Sākumā dzīvoja virtuvē, bet to ķēzīšanu nevarēja izturēt. Arī kūtī tā lieta negāja, tāpēc pārcēlām viņu uz malkas grēdas pagalmā. Izauga. Vēlāk gan nācās asarām acīs aizvest uz zooloģisko dārzu, jo sapratām, ka patstāvīgi putns neizdzīvos. Turklāt sāka arī blēņoties — tuvojās bērniem, un bija bail, ka neieknābj. Pie citiem stārķiem gan viņš negāja. Kad putni aizlaidās, pagrozījās pa ligzdu, bet lidoja projām. Uz zooloģisko dārzu gan vairs neesam braukuši. Nav ko sirdi sāpināt. Mājās visādi kustoņi bijuši. Ja ne paši, tad bērni, draugi atnesa. Kovārnis ilgu laiku mums mājās nodzīvoja.
— Jūs svētdien svinat 75 gadu jubileju. Kādā noskaņojumā to sagaidāt?
— Nav, par ko žēloties — ģimene man laba, darbs paticis un padevies. Arī tagad pietiek, ko darīt. Tikai jādzīvo tā mierīgāk. ◆
