“nv” ir burti dienasgrāmatā vai liecībā, kas apzīmē nepietiekamu vērtējumu kādā mācību priekšmetā. “Nē, tie nozīmē “neteiksim vecākiem”,” reiz dzirdēju, kā smejas ceturtklasnieki. Šādi viņi droši vien centās novērst spriedzi, kādu parasti rada katra nesekmīga atzīme. Neapmierināti skolotāji, pikti vecāki. Arī pašam skolēnam šķiet, ka esi kļuvis pēdējais “lūzeris”. Skaidrs, ka šī sajūta grauj. Tāpēc jāmeklē risinājumi, kā to mazināt un galu galā pārvērst veiksmes stāstā.
Palīdz pagaidu liecības
Nespējai apgūt mācību vielu ir gan pedagoģiski, gan psiholoģiski, gan sociāli un medicīniski iemesli. Tāpēc to pavedienus šoreiz meklējam kopā ar vairākiem speciālistiem — Jelgavā lielākās izglītības iestādes 4. pamatskolas direktori Agitu Lundbergu, izglītības psiholoģi Initu Brūveri un sociālo pedagoģi Irēnu Buķevicu.
“Mūsu skolā mācās 943 skolēni. Beidzot pirmo semestri, nesekmīgi kādā priekšmetā bija 39 bērni, četrpadsmit — vairākos priekšmetos. Tas nozīmē, ka vidēji katrā klasē nepietiekams vērtējums ir 1,2 skolēniem. Tas nav kritisks rādītājs, bet aiz muguras ir noiets milzīgs ceļš, kā esam to panākuši,” cīņas ar nesekmību pedagoģiskos ieročus atklāj izglītības iestādes vadītāja.
Viņa stāsta, ka viens no veiksmīgākajiem stimulatoriem skolēniem saņemties ir, piemēram, pagaidu liecību izsniegšana. Tajās gan audzēkņi, gan skolotāji un vecāki redz iespējamo atzīmi, ko vēl var paspēt izlabot. Tā pirms vairākiem gadiem 162 potenciāli nesekmīgo vietā ar vieniniekiem, divniekiem un trijniekiem liecībā palikuši vien 62.
Bieži slēpj medicīniskas problēmas
Efektīvas ir arī mazās pedagoģiskās padomes sēdes, kurās satiekas mācību priekšmetu skolotāji, bērni un vecāki — turpina direktore. Visām pusēm apņemoties ievērot savus nosacījumus, tiek veidota individuāla darba programma salīdzinoši neilgam laikam. Piemēram, divām nedēļām, kas liek visiem koncentrēties un rezultātu uzlabot. Skolā darbojas arī “Mājas darbu klubiņš”. Tajā skolotāji palīdz bērniem izskaidrot uzdevumus priekšmetos, kuros parasti ir lielākās problēmas, — matemātikā, latviešu un angļu valodā.
“Mums izveidojusies ļoti laba sadarbība ar Iekļaujošās izglītības atbalsta centru. Ja paši vairs īsti netiekam galā, lūdzam centra speciālistu konsultāciju. Smagākos gadījumos sūtām bērnus uz pedagoģiski medicīnisko komisiju. Iespējams, skolēnam būtu piemērotāka cita izglītības programma,” medicīnisko aspektu skar direktore. Sociālā pedagoģe gan teic, ka vecākiem nav obligāts pienākums skolai atklāt bērna veselības problēmas. Tomēr dažkārt tieši tās vainojamas nesekmībā. Turklāt ģimenes ārstu izziņas pirms skolas gaitu sākšanas bieži vien ir tikai formālas. Arī vecākiem nav viegli atzīt, ka atvasītei būtu vajadzīga logopēda, psihologa, psihiatra vai cita speciālista palīdzība — novērojusi I. Buķevica.
Vēl grib spēlēties
Pētot psiholoģiskos iemeslus, kas bērniem kavē apgūt mācību vielu, I. Brūvere secina, ka sākumskolā viens no faktoriem var būt tā saucamā sešgadnieka, septiņgadnieka krīze. Tas nozīmē, ka dažiem skolēniem, sākot mācības 1. klasē, vēl nav notikusi pāreja no vēlmes rotaļāties uz vēlmi mācīties. Līdz ar to viņiem ir grūti nosēdēt solā un koncentrēt savu uzmanību. Īpaši tas raksturīgs bērniem, kuriem septiņi gadi aprit vien dažus mēnešus pirms mācību gada sākuma. Tāpēc ar ģimenes ārsta atzinumu ir iespēja mācības uz gadu atlikt — atgādina izglītības psiholoģe.
Skolas direktore piebilst, ka daži vecāki joprojām nav sapratuši, ka piecgadīgo un sešgadīgo bērnu apmācība mūsu valstī ir obligāta. Atvedot savu atvasīti uz skolu pēdējā brīdī vai neregulāri, mazajam 1. klasē tikt līdzi citiem būs grūtāk.
Pārdzīvo strīdus
ģimenē
“Pirmkārt, mācīties traucē motivācijas trūkums. Esot nesekmīgam vienu, otru gadu, bērns sāk just, ka viņam neizdodas. Pazeminās pašvērtējums un pašapziņa. Bieži zēniem novērojamas depresijas pazīmes, jo viņi ir vērsti uz sasniegumiem. Ja to nav, zūd arī motivācija,” skaidro izglītības psiholoģe. Klupšanas akmeņu sarakstā I. Brūvere nosauc arī dažādas ģimenes problēmas, piemēram, vecāku šķiršanos, tuvinieku un pat mīļdzīvnieku nāvi, patēva vai pamātes ienākšanu ģimenē, kā rezultātā piedzimst brālītis vai māsiņa. “Bērni mēdz ļoti pārdzīvot un skolā domā tikai par to, kas notiek mājās. Daži tā arī saka — es nevienam neinteresēju, tikai tas sīkais. Ja es nomirtu, neviens pat nepamanītu,” pieredzēto stāsta psiholoģe.
Savukārt vecāku aizbraukšana uz ārzemēm parasti rada ne vien mācību, bet arī uzvedības problēmas. Bērns ir dusmīgs. Turklāt vecvecāki bieži vien fiziski netiek galā ar mazbērnu. Zūd “rāmis” — netiek ievērots režīms, nav pienākumu, bērns neapmeklē pulciņus. Traucē arī vienaudžu attiecību problēmas, pārāk liela vai maza vecāku kontrole.
“Bērnus vajadzētu vairāk iedrošināt un uzmundrināt. Sacīt — tev ir savs “es”, tu esi personība, un pie tā arī jāturas. Bērniem arī jāmāca noteikt mērķus, lai viņi vēlētos kaut ko sasniegt, un mācoties to var izdarīt,” mudina I. Buķevica.
