Svinēt dzimšanas dienu pirms Līgo nozīmē svētkus pagarināt vismaz par divām dienām. Dzidrai Stupurei tāda iespēja būs arī šogad, kad no malu malām uz Kurmeni ciemos atbrauks ap trim desmitiem radu, draugu, bijušo kolēģu un klasesbiedru. Sākot no 1. klases Stelpes pamatskolā, no dažādiem darba kolektīviem Dzidrai ap sevi izdevies pulcēt sirsnīgus cilvēkus. Izauklētas divas meitas, sagaidīti četri mazdēli, viena mazmeita un jau trīs mazmazbērni.
Cilvēks savā mūžā bieži vien izmet loku tuvākā vai tālākā apkārtnē un atgriežas dzimtajā pusē. Dzidra Stupure dzimusi Bārbelē, dzīvojusi Stelpē, aizprecējusies uz Jūrmalu, nonākusi Rīgā, Ķekavā, izbaudījusi dzīvi Skotijā, līdz atkal nonākusi leišmalē — Kurmenē.
Atvaļinājums
restorānvagonā
Stāstot par bērnību un jaunību, jubilāre atminas tam laikam, 40. gadu vidum, raksturīgo ainu — māte kolhoza “8. marts” priekšsēdētāja, vēlāk, apvienojot kolhozus, brigadiere. Kad pašā attīstības plaukumā bija Ķekavas putnu fabrika, tā strādniekiem piedāvāja gan dzīvokli, gan bērnam vietu “dārziņā”, un Dzidra šādam piedāvājumam atsaucās.
Tagad viņa var teikt, ka Ķekavas laiks dzīvē bijis viens no skaistākajiem. Viņas brigādi par labu darbu bieži apbalvoja, un balva bija ceļazīme uz sanatoriju vai ceļojums uz kādu no dienvidu republikām. Soči, Suhumi, Batumi — Padomju Savienība izbraukta krustu šķērsu.
Kādu laiku strādāts arī restorānā “Rīga 1” Stacijas laukumā. Interesantākais bija laikā, kad dzelzceļš izveidoja trīs restorāna vagonus. Atvaļinājuma laikā varēja “nošaut pat trīs zaķus reizē” — nopelnīt, doties mēnesi garā ceļojumā, piemēram, uz Vidusāziju, un vēl garšīgi paēst. Stores, laši, ikri bija restorāna ikdienas ēdienkartē.
Darba specifika Ķekavā, ikdiena putekļos diemžēl kaitēja veselībai, sākās astmas lēkmes, un darbu vajadzēja mainīt. Desmit gadu būt par konservu ceha priekšnieci Rīgas pārtikas kombinātā — arī tam laikam nebija ne vainas.
“Uzķeras” uz māsas reklāmas
Jau pensijā esot, Dzidras kundze trīs mēnešus padzīvoja pie meitas Dagnijas Skotijā, bet, lai cik atvērta kundze vienmēr bijusi visam jaunajam, ārzemēs viņai nepatika. “Meita, mazdēls dienā darbā, nav latviešu, nav, ar ko aprunāties. Staigāju pa veikaliem un klausījos, vai dzirdēšu pazīstamu valodu,” atceras Dzidra.
Jaunākā meita Kristīne strādāja un dzīvoja Rīgā, bet vēlējās māju laukos. Tādu arī nopirka — Misā. Diemžēl audzināt bērnu un braukt diendienā uz darbu Rīgā bija grūti. Talkā nāca māte, pārcēlās no Rīgas uz Misu, bet jaunajā vietā neiedzīvojās. Drīz vien jubilāres māsa Vizma, kurmeniete, “izreklamēja”, cik jauka dzīve ir Kurmenē. Mātei sekoja arī meita Kristīne.
Domas liek celties
un iet
Nonākot pensionāres kārtā, Dzidras kundze nebūt nedomā sēdēt mājās un adīt zeķes. Patīk jaunā laika vēsmas — mobilie telefoni, datori, un, ja varētu dzīvot no jauna, būtu lieliski. Vēl tagad divas dienas nedēļā viņa no Kurmenes dodas uz Rīgu. Strādā draudzenes firmā, šad tad, kad darba devēja izvēlas paceļot, pieskata viņas dzīvokli. “Man visu laiku gribas un arī vajag kustēties,” saka jubilāre. “Gan tādēļ, ka sēžot sāp kājas, gan tādēļ, ka domas skrien.” Pasākumos Kurmenē satikt viņu gan var reti.
***
Dzimšanas diena ir brīdis, kad Kurmenē kā strauti saplūdīs cilvēki un atmiņas no garās un raibās Dzidras dzīves — pirmie klasesbiedri Ausma, Valdis, Tamāra un Haralds, vairāki putnu fabrikas laika kolēģi. Dzidra radiem un draugiem piekodinājusi ciemos nākt ar mākslīgiem ziediem. Nav tā, ka dzīvie nepatiktu, bet, gadiem ritot, mākslīgie iepatikušies arvien vairāk, īpaši ziemā. ◆
