Pavasara vējš nolauzis pamatīgu Latgales ozolu, kurš spēcīgām saknēm bija iesakņojies dzimtajā zemē.
Pavasara vējš nolauzis pamatīgu Latgales ozolu, kurš spēcīgām saknēm bija iesakņojies dzimtajā zemē. Anatolijs Stafeckis vēl cerēja piedalīties “Staburaga” 40 gadu jubilejas svinībās, plānoja uzlabot veselību sanatorijā, bet liktenis bija lēmis citādi. Tikai pāris dienu pietrūka līdz 17. aprīlim — viņa dzīvē tik nozīmīgajai dienai, kad jaunais žurnālists pirms četrdesmit gadiem pirmo reizi ienāca toreizējā Stučkas rajona laikraksta “Komunisma Uzvara” redakcijā. Šajā preses izdevumā viņš nostrādāja līdz pat aiziešanai pensijā 1989. gadā.
Anatolijs ir Latgales puisis — no Varakļānu pagasta Medņu mājām. Viņi ģimenē bija pieci brāļi. Dzīves vētras viņus tā izmētāja, ka trīs no brāļiem nonāca ārzemēs un dzīvoja tur ilgus gadus. Anatolijs viņiem nedrīkstēja pat rakstīt un pirmo reizi ar saviem brāļiem satikās tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Kanādas latviešu izdevumā tad bijusi ievietota četru brāļu fotogrāfija ar parakstu: “Trīs leģionāri un padomju žurnālists”…
Visu mūžu Anatolijs interesējās par savu dzimto pusi, Varakļānu vidusskolu, kurā mācījās. Pēdējos gados tieši viņš uzturēja saikni ar bijušajiem skolasbiedriem, mudināja biežāk satikties, kavēties atmiņās. Pēc skolas beigšanas Anatoliju iesauca dienestā padomju armijā. Atgriezies, kaut arī bez pieredzes, puisis sāka strādāt Varakļānu rajona avīzē, vēlāk — Viļānu rajona izdevumā. Žurnālistiku studēja augstākajā partijas skolā Maskavā. 22 gadi nostrādāti Stučkā, tagadējā Aizkrauklē.
Pēc augstskolas beigšanas darbā uz Viļānu pusi nosūtīja Birutu, un Dekšāru skolā viņi iepazinās, 1960. gadā apprecējās. Izaudzināti divi dēli — Uldis un Guntis, loloti un mīlēti trīs mazbērni. Viņiem vectēva pietrūks visvairāk…
“Staburaga” redakcijā Anatolijs iegriezās bieži, kaut arī no viņa darbabiedriem te strādā vairs tikai daži. Vienmēr apjautājās, kā tiekam galā, kas jauns, kaut savā aizņemtībā ne vienmēr varējām parunāties ar viņu, cik ilgi gribētos. Tagad atrastu gan laiku, gan iespējas, bet… par vēlu. Anatolijs nebija no tiem cilvēkiem, kuri sūdzas par dzīvi, viņā vienmēr strāvoja optimisms. Ciemkukulim viņš allaž atnesa pa kādai jaunai anekdotei no sava neizsmeļamā joku pūra.
Raibs un pretrunīgs ir bijis Anatolija Stafecka mūžs. Par to viņš ir uzrakstījis atmiņas, un tās varētu būt daļa no mūsu tautas vēstures par tik dažādajiem cilvēku likteņiem pat vienā ģimenē. Pēc Atmodas aktīvi darbodamies Nacionālajā karavīru biedrībā un iesaistīdamies jauniešu patriotiskajā audzināšanā, Anatolijs it kā mēģināja atgūt to, ko komunistu valdīšanas laikā bija zaudējis.
…Daugava, kas paveras no Stafecku dzīvokļa loga deviņstāvu mājā, turpmāk plūdīs garām, Anatolija skatiena nenoglāstīta. Viņš bija no sirds iemīlējis šo pilsētu, kurā nodzīvoja 40 sava mūža gadu. Tāpēc uz dzimto Varakļānu pusi tuvinieki rīt viņu nevedīs, guldīs tepat Aizkraukles kapsētas smiltājā.
Lai viņam tur mūžīga un mierīga dusēšana…
Bijušo kolēģu vārdā Silvija Piļka.
