Rīga saņēmusi UNESCO Pasaules mantojuma komitejas nopēlumu, ka tā nav ņēmusi vērā ieteikumu pārskatīt biroja ēkas “Saules akmens” Ķīpsalā projektu, lai nodrošinātu pasaules mantojuma vietas aizsardzību un vizuālo viengabalainību.
Rīga saņēmusi UNESCO Pasaules mantojuma komitejas nopēlumu, ka tā nav ņēmusi vērā ieteikumu pārskatīt biroja ēkas “Saules akmens” Ķīpsalā projektu, lai nodrošinātu pasaules mantojuma vietas aizsardzību un vizuālo viengabalainību. Šī ēka celtniecības gaitā kļuva augstāka par vairākiem stāviem, kas, pēc arhitektūras speciālistu domām, aizsedz skatu uz Vecrīgu.
Šobrīd Rīgas vēsturiskais centrs jau “apaudzis” modernām celtnēm, un to neviens necentās aizkavēt. Tāpēc “Saules akmens” nav spilgtākais piemērs. Turklāt tie, kuri nav arhitektūras speciālisti, arī es, nemana atšķirību, vai ēkai ir 20 vai 30 stāvu.
Radušos situāciju ar “Saules akmeni” nekādi nevar nodēvēt par dabas stihiju, ko nespēja paredzēt. Grūti noticēt, ka tik liela objekta celtniecības gaitā uzraudzības un kontroles dienesti nevarēja pamanīt šīs izmaiņas. Tas nav pirmais gadījums, kad diskutēt sāk tikai pēc tam, kad fakts jau noticis.
Līdzīgas problēmas ir ne vien Rīgā, bet arī citviet Latvijā, kur vēsturiskā mantojuma saglabāšanai pašvaldībām vai valstij trūkst līdzekļu. Savulaik daļa Jēkabpils deputātu bija sašutuši, kad uzņēmējs, pārbūvējot ēku pilsētas centrā Vecpilsētas laukumā, nojauca tās vēsturisko fragmentu. Nevienam gan nav iebildumu, ka pilsētas centrā, kur ir izteikta vēsturiski viengabalaina arhitektūra, sacelti lielveikali, kas atgādina noliktavas. Kopskatā tie nemaz neiederas. Vēsturiskā identitāte piekāpjas naudai.
Šobrīd būvē daudz un arvien vērienīgākas celtnes. Bieži vien sākotnēji pieticīgie projekti darbu gaitā vēršas plašumā. Latvijā par normatīvu neievērošanu aizsāktā celtne vēl nevienam nav bijusi jānojauc. Tāpēc “Saules akmens” droši vien paliks savā sākotnējā veidolā.
Nereti vispirms ir māja, bet tikai pēc tam tās īpašnieks kārto nepieciešamos dokumentus celtniecībai. Šobrīd pirms katras, pat niecīgākās, būvniecības ieceres izsludina publisko apspriešanu. Atzīstami, bet pagaidām tam ir formāls raksturs, jo iedzīvotāji ir neatsaucīgi. Cilvēki neiet un neizsaka savu viedokli par jauno objektu. Acīmredzot arī tā ir mūsu tradīcija. Kad debesīs sliesies jauns “akmens” vai parka vietā būs autostāvvieta, tad varēs izteikt sašutumu. Saka jau, ka no kļūdām jāmācās. Nemācāmies.
