Aizvadītā nedēļa aizritēja svētku noskaņā. Jau nedēļas sākumā ģimenē, ar draugiem un kolēģiem plānojām, kā svinēsim Latvijas dzimšanas dienu. Mums ir izveidojusies tradīcija — 18. novembrī dodamies pārgājienā. Ir atklātas iemīļotas, tikai mums vien zināmas vietas mežā, kur esam prom no cilvēkiem. Pēc pārgājiena ir svētku mielasts, bet vakaru sarunās un dziesmās vadām pie ugunskura.
Paspēju televīzijas tiešraidē noskatīties arī militāro parādi krastmalā, kas galvaspilsētā pulcēja tūkstošiem skatītāju, bet krietni vairāk Latvijas iedzīvotāju to vēroja televizoru ekrānos. Pēc redzētā secinu — skumji, ka mums ir tāds prezidents, kurš Valsts himnu neprot vai kautrējas dziedāt. Arī citas valsts augstākās amatpersonas himnas laikā tiktikko plātīja muti, lai gan himna jādzied lepni un pārliecināti — tur nav no kā kautrēties. No kā gan pilsoņiem mācīties, ja ne no prezidenta? Vai gribam, lai pienāk tāds brīdis, kad himnu atkal nedrīkstēsim dziedāt? Tāds laiks mūsu valsts vēsturē diemžēl ir bijis. Man, latvietim, bija kauns vērot, kā tiek dziedāta Valsts himna.
Patriotismu pret savu zemi var paust arī ikdienā, un nav jākaunas izmantot savai valstij un tautai piederīgas lietas un simbolus. Kāds mans paziņa nesen Rīgā bija devies pie friziera. Nacionāli domājošu latviešu pazīšanas zīme — sarkanbaltsarkana lentīte ap roku — bija arī manam paziņam. To ieraugot, frizieris izbrīnīts jautāja, vai viņš nebaidoties, ka tādēļ ar viņu uz ielas var izrēķināties? No kā gan latvietim savā zemē būtu jābaidās! Bet tāda diemžēl ir realitāte — pilsētās, kur mīt dažādas etniskās grupas, cilvēki savu piederību Latvijai kautrējas un pat baidās izrādīt. Iepriecina, ka šogad sarkanbaltsarkanās lentītes pie apģērba varēja redzēt krietni lielākai daļai iedzīvotāju nekā iepriekšējos gados.
Nacionālā apvienība rosina grozījumus Satversmē, lai padarītu negrozāmus vairākus Latvijas valstiskuma pamatelementus — neatkarību, demokrātiju, teritoriālo nedalāmību, arī valsts valodu un simbolus. Pilnībā atbalstu šo ierosinājumu, jo uzskatu, ka Satversmē vispār neko nedrīkst grozīt. Latviešiem pirmās brīvvalsts laikā vērtības bija vienotas, tāpēc sasniegt mērķus bija daudz vieglāk, bet okupācijas gados nacionālās vērtības ir mainījušās, un ir daudz grūtāk saglabāt latviskumu. Galvenais, par ko mūsu tautai jāpastāv: sava zeme, tauta, valoda un valsts. Pašreiz visvairāk apdraudēta ir latviešu valoda. Manuprāt, pēdējos gados latviskums cilvēkos strauji apsīcis — bēgot no rusifikācijas, esam angliskojušies un amerikanizējušies. Īpaši jaunākā paaudze — internets, televīzija un modernās tehnoloģijas daudzko piedāvā tikai angļu valodā. Es bieži vairs nesaprotu, ko nozīmē dažādi apzīmējumi un saīsinājumi, ko lieto jaunieši saziņai mobilajos tālruņos, sociālajās vietnēs. Teorētiski domājot: varētu izstrādāt kādu programmu, kas ieviestu ierobežojumus, ka, rakstot īsziņas vai e–pasta vēstules kropļotā latviešu valodā, nelietojot garumzīmes un mīkstinājuma zīmes un izmantojot kaut kādus saīsinājumus, īsziņu ierīce tekstu neļautu nosūtīt. Tad cilvēki būtu spiesti domāt, ko un kā raksta.
Lasīju, ka, ņemot vērā “veiksmīgo cīņu ar ēnu ekonomiku un nodokļu iekasēšanas rezultātus”, Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku motivēšanai plānots piešķirt 2,27 miljonus latu. Laikā, kad valstī ir deficīta budžets, jādomā, kā ekonomisko situāciju uzlabot, nevis vieglprātīgi izšķiest naudu. Manuprāt, ir daudz citu svarīgāku jomu, kurām trūkst līdzekļu un kuras būtu jāatbalsta — kaut vai ģimenes ar bērniem vai pensionāri. Šos divus miljonus varēja tērēt, lai palīdzētu ģimenēm, jo esmu pārliecināts, ka šajā struktūrā strādājošie saņem pietiekami labu atalgojumu.
Saeima vienbalsīgi par jauno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšsēdētāju apstiprināja Jaroslavu Streļčenoku. Uz šo izvēli raugos pozitīvi, jo ir labi, ka cilvēks šajā sistēmā jau ir strādājis, viņš nav izbijis dziedātājs vai uzņēmējs. Tas ir tāpat kā armijā — vislabākais ģenerālis ir tas, kurš savu karjeru sācis veidot no karavīra līmeņa. Ceru, beidzot “pie dziesmas” paņems lielos dūžus un tauta redzēs, ka taisnība pasaulē tomēr ir.
Lasītājiem novēlu lepoties ar to, kas jau ir sasniegts, krāt spēkus jauniem labiem darbiem — ģimenē, darbavietā un Latvijā!
