“Ješka, cik litru ūdens dienā patērē?” satiekot draugu, jautāja Frīdis.
“Nerunā tik skaļi,” čukstēja Ješka, “regula neļauj to izpaust, jo kāds ienaidnieks, kas visapkārt mudžēt mudž, to dzirdot, var aprēķināt, cik H2O es patērēju mēnesī.”
“Vai tu, krītot ar galvu, esi stenderē ietriecies?” uzjautrinājās Frīdis. “Kas te slēpjams? Kādu kaitējumu sabiedrībai var nodarīt tavi ūdens rādījumi? Vai no tā cietīs mūsu drošība?”
“H2O saimnieku atsūtītais rēķins liecina par pretējo,” triumfēja Ješka. “Regulas izpilde — 500 procenti! Uz aploksnes nav pat adresāta uzvārda. Tā tik ir konspirācija!”
“Pa līdzenu ceļu mēs neprotam iet, tikai streipuļojam no grāvja bedrē. Bet par izdomātā noslēpuma glabāšanu tu maksāsi, acis blisinādams. Tevi sodīs par to, ka neizmanto jaunās tehnoloģijas, ka esi vecs kraķis, nespējīgs nopirkt datoru un lietot internetu,” secināja Frīdis.
“Sanāk, ka tas skars tikai mazos cilvēciņus, kuri pirms izdošanas skaita un dreb par katru centu,” no apmātības modās Ješka.
“Tā mēs saziedosim naudu datu aizsardzības speciālistu algām, kuri sargās mistiskus, viņiem pašiem nesaprotamus, noslēpumus. Cilvēku ieliek rāmītī, bet par robežu pārkāpšanu — sods. Budžetā jau esot ieplānota soda nauda par regulas pārkāpumiem,” noteica Frīdis.
“Vaira savulaik teica, ka mēs esam varena tauta. No kā mēs baidāmies?” jautāja Ješka.
“Eiropas regulu priekšā drebam kā zaķi vilka tuvumā, jo nav savas patstāvības un nostājas. Pat baidāmies publicēt mirušo vārdus. Atceroties kādu cilvēku, nezini, vai viņš šajā vai citā saulē, pacelt glāzi par viņa veselību vai vieglām smiltīm. Unikālā valstī viss ir unikāls,” noteica Frīdis.
