Šogad daudz spēcīgāk nekā citus gadus ikdienas darbi sasaukušies ar pagātnes notikumiem. Nākamā gada tuvums, Latvijas simtgades svinības liek lasīt, meklēt vēstures lieciniekus un ar tiem sajust, jā, ne tikai fiksēt notikumus, bet sajust laiku, kad Aizkraukles pusei un visai Latvijai pāri gāja Pirmais pasaules karš, un laiku, kad lika pamatus mūsu šodienas Latvijai. Sajust milzīgās šķiršanās sāpes, kas bija katrā, kurš, tuvojoties kara elpai, atstāja cerības, sapņus, šķiroties no dzimtajām mājām, bieži vien arī tuviniekiem, devās nezināmajā svešumā. Kuri vēlāk atgriezās, nereti māju vietā redzēja vien drupas. Arī vēlāk, desmitiem gadu, šie pāris miljoni ir dragāti, sisti, šauti, spīdzināti. Tomēr atkal esam spējuši, kurš ar Dieva, kurš Laimas un Pērkona spēku, celties, nostāties uz kājām un kā apmāti, ticot labajam, no jauna likt pamatus, celt savu māju — Latviju. Pāri čīkstēšanai un ķengām, pāri oligarhu sarunām, korupcijai mūs joprojām vada latvieša gēns, un par tā aktivizēšanos ikdienā pārliecinos atkal un atkal. Šodienas divdesmitgadnieki ir tie, kas kā spogulī parāda pagājušā gadsimta sākuma jaunatni Latvijā — dedzīgu, pārgalvīgu, mācīties un darīt gribošu. Viņos nav padomijas baciļa, kalpa domāšanas. Nesen skatītā televīzijas pārraide “Latvijas lepnums” bija vēl viens atgādinājums, ka ejam pareizajā virzienā un mums sanāks. Piemēram, nominācijā “Jauniešu iniciatīva” balvu saņēma Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas audzēknis Valters Krētainis. Mani aizkustināja viņa neviltotā vēlēšanās ar savu darbu un spēku palīdzēt citiem. Netrūkst šādu cilvēku arī Aizkraukles pusē. No Kurmenes un Valles, no Neretas un Kokneses viņi drosmīgi metas medicīnas, inženieru, pedagoģijas, mākslas zinību laukā. Kurš tajā paliek, kurš domas maina, bet katrs meklē sev atbilstošāko. Viņi būvē jauno māju. Pagaidām vien pamatus. Gribas pieredzēt to laiku, apmēram pēc gadiem divdesmit, kad redzēsim šīs mājas spāru svētkus. Ir taču patīkami vizualizēt savus mērķus.
