Katra vasara diemžēl atnāk un aiziet ar traģēdijām un zaudējumiem. Neticamiem un negaidītiem.
Katra vasara diemžēl atnāk un aiziet ar traģēdijām un zaudējumiem. Neticamiem un negaidītiem. Piemēram, kā var noslīkt labs peldētājs? Atbildes var būt visdažādākās.
Kad neprot slimību pieņemt
Viena no iespējām –– cilvēks slimo ar epilepsiju un to nezina, tāpēc neprot sadzīvot ar slimību, līdz ar to notiek nelaime. Latvijā ar katru gadu pieaug epilepsijas slimības tendences, un viens no iemesliem ir nesavlaicīga slimības diagnosticēšana. Patlaban uz 1000 cilvēkiem ir apmēram trīs epilepsijas slimnieki, no tiem 26% ir bērnu. Tā ir statistika par diagnosticētajiem saslimšanas gadījumiem, bet cik daudz ir to, kuriem šī slimība nav atklāta vai kuri no tās baidās un pat to slēpj? Varētu jautāt, kāpēc cilvēkam pašam sev jādara pāri un jābaidās no sevis un citiem, atklājot, ka ir epilepsijas slimnieks? Iespējams, tāpēc, ka šīs slimības izpausmes ir ļoti nepatīkamas gan pašam, gan citiem, turklāt ar šo slimību saistās daudz nepamatotu mītu.
Lēkmes laikā zaudē samaņu
Epilepsijas lēkmes var izpausties dažādi –– gan ar samaņas zaudēšanu, gan bez tās. Visizplatītākās ir tā dēvētās lielās ģeneralizētās epilepsijas lēkmes — cilvēks zaudē samaņu, nokrīt, palēninās viņa elpošana, dažkārt tā apstājas. Seja kļūst zilgana, skatiens sastindzis. Šī fāze ilgst apmēram 30 sekunžu, pēc tam ķermenis sāk raustīties, izdalās siekalas, bieži arī negribēta, spontāna urinēšana un mēles sakošana. Kopumā lēkme ilgst 1 — 2 minūtes.
Pamostoties slimnieks pilnībā nespēj notikušo atcerēties, jūtas noguris un vēlas pāris stundu pagulēt. Ir arī tā dēvētās mazās lēkmes –– cilvēkam saļogās ceļgali, un viņš nespēj nostāvēt kājās, krīt, īslaicīgi zaudējot samaņu. Skolas vecuma bērniem visbiežāk epilepsijas lēkmes izpaužas kā garīga prombūtne. Tā ilgst tikai dažas sekundes, bērns “atslēdzas”. Dažkārt tas var notikt pat 20 –– 30 reižu dienā. Bērns it kā aizsapņojas, reizēm viņam ir neparastas grimases, raustās rokas, ir nepareiza stāja. Arī pieaugušajiem epilepsijas lēkmes var izpausties kā apziņas aptumšošanās. Šo lēkmju laikā apziņa var pazust pat uz vairākām minūtēm. Slimniekam var būt arī automātiskas –– neapzinātas kustības, ko pēc tam pats cilvēks neatceras. Lēkmju izpausmes formas un to intensitāte var būt ļoti dažāda. To slimības iestāšanos var arī “nepamanīt”.
Jāārstē laikus
Ļoti būtiski ir epilepsiju sākt ārstēt laikus, jo šī slimība, pretēji sabiedrībā pieņemtajam mītam, ir ārstējama. Taču katra pārciestā lēkme ir neatgriezeniska pacienta veselībai. Jo mazāk lēkmju pārciests, jo labāk veselībai, jo lēkmes laikā smadzenēm ir liela slodze, un tā rezultātā smadzenes tiek bojātas vai pat daļa no tām aiziet bojā.
Prakse rāda, ka cilvēki neatpazīst epilepsijas lēkmes un laikus nevēršas pēc palīdzības, turklāt šai slimībai tomēr ir specifiska diagnostika, ar kuru ne vienmēr tiek galā tikai ģimenes ārsts. Lai pārliecinātos par veselību, ja par to radušās aizdomas, vajag doties arī pie neirologa. Ir iespēja diagnozi precizēt arī Specializētajā epilepsijas kabinetā. Ja nav ģimenes ārsta norīkojuma, izmeklēšana un arī medikamenti ir dārgi. Taču vispirms jāatgādina, ka nekas nav dārgāks par veselību un, otrkārt, epilepsijas medikamenti ir iekļauti bezmaksas zāļu sarakstā.
Nozīmīga sabiedrības attieksme
Epilepsija var cilvēkus biedēt, taču jāatceras, ka tā ir slimība, ar kuru jāsadzīvo, kamēr nav izārstēta. Ļoti nozīmīga ir arī apkārtējo attieksme. No epilepsijas slimnieka nevajag baidīties, jo viņš nav ne īpatnis, ne spitālīgais –– pēc lēkmes šie cilvēki turpina normālu dzīvi. Mūsu cilvēciskais pienākums ir palīdzēt šiem cilvēkiem viņu grūtajos brīžos. Kā to izdarīt?
Pirmkārt, ieraugot slimnieka lēkmi, kas var sākties uz ielas, mājas svinībās, darbavietā vai citur, nekrist panikā. Atbrīvot slimnieka kaklu no cieša apģērba, lai cilvēks varētu viegli elpot. Ja iespējams, pagriezt slimnieku uz sāniem un kaut ko mīkstu palikt zem galvas, lai pasargātu viņu no ievainojumiem. Pārliecināties, vai tuvumā nav bīstamu priekšmetu, nemēģināt neko ievietot starp zobiem (kā to parasti neprasmīgi palīdzības sniedzēji mēģina darīt), necelt augšā un arī nemēģināt ierobežot viņa kustības. Ja slimnieks nav atguvis samaņu 15 minūšu laikā vai lēkmes atkārtojas, jāizsauc ātrā palīdzība.
Mēs dzīvojam, bet blakus mums ir dažādi cilvēki, arī slimi. Tādi varam kļūt arī mēs paši, tāpēc būsim uzmanīgi gan pret sevi, vērojot izmaiņas veselībā, gan tiem, kuri jau saslimuši. Taču šī slimība ir pārvarama, bet par to vispirms jārūpējas katram pašam, meklējot palīdzību pie speciālistiem.
