Daudzus lauksaimniekus satrauc Eiropas Savienības prasības Latvijas zemniekiem, bet Vietalvas pagasta “Vecskolu” saimniece Anna Reine par tām vēl īpaši nenervozē.
Daudzus lauksaimniekus satrauc Eiropas Savienības prasības Latvijas zemniekiem, bet Vietalvas pagasta “Vecskolu” saimniece Anna Reine par tām vēl īpaši nenervozē. Viņa kopā ar meitu Inesi un znotu Imantu jau savlaicīgi dara visu, lai savu saimniecību saglabātu.
“Vecskolu” ganāmpulks patlaban nav liels — tikai septiņas govis, bet viņas ir ražīgas, pat no pirmpienēm gadā var izslaukt vairāk par 4000 litru piena. Ganāmpulka vidējais izslaukums ir ap 6000 litru, bet divas govis — Daila un Venta — gadā izdod pat vairāk nekā 7000 litru piena.
Nav tikai pienavada
— Cik iespējams, esam iepazinuši Eiropas Savienības lopu labturības noteikumus. Man smieklīga šķiet prasība govis, cūkas un putnus turēt atsevišķi. Latvijā no sendienām mājlopi labi sapratušies vienā kūtī. Tikai lielākās saimniecībās atsevišķi būvēja zirgu stalli un govju kūti, arī mājputniem bija sava mītne, — stāsta Annas kundze.
“Vecskolās” gluži nejauši viss pats no sevis izveidojies kā Eiropā. Paplašinot saimniecību, blakus govju kūtij piebūvēta mītne cūkām, vēlāk — teliņiem, nu arī putniem ir sava māja. Tā ka šajā jomā viss kārtībā. Kūtsmēslus “Vecskolu” saime no kūts uzreiz met ārā, kūtī ir ventilācija, automātiskā lopu dzirdināšana, un ūdens kvalitāte ir ļoti laba, arī govis slauc mehanizēti. Vienīgais trūkums vēl ir tas, ka neslauc uzreiz pienavadā. Atbilstoši Eiropas prasībām to “Vecskolu” govju kūtī būs jāierīko.
— Mēs visu iepriekš sīki izrēķināsim, lai saimniecībai, pildot lopu labturības noteikumus, nerastos lieli zaudējumi. Ja tā būs, ar piensaimniecību nodarboties neturpināsim, bet varbūt audzēsim tikai jaunlopus, — saka Anna Reine.
Govju drīz nebūs
“Vecskolu” saimniecība par govīm saņem subsīdijas. Pienu ar kooperatīvās sabiedrības “Bites” starpniecību tikai augstākajā šķirā nodod Rīgas piena kombinātam. Vēl pirms pāris gadiem ar naudu, kuru saimniecība ieguva par pienu, varēja iztikt, bet tagad, kad daudzām lietām lauksaimniecībā cenas strauji pieaug, izgrozīties vairs nevar.
Annas kundzes meita Inese ir agronome, viņas pārziņā ir arī saimniecības grāmatvedība. Pēc viņas aprēķiniem, vidējai un samērā labai zemnieku saimniecībai — tādai kā “Vecskolas”— ar katru gadu izdzīvot kļūst arvien grūtāk.
— Ja piena iepirkuma cenas nepaaugstinās, ar piensaimniecību daudzi vairs nenodarbosies. Vēl nesen tonnu minerālmēslu varēja nopirkt par 35 latiem, pērn — jau par 59 latiem. Pirms gadiem pieciem mēs, tāpat kā ārvalstīs, vēl mēģinājām salīdzināt piena un degvielas cenas. Nu par šādu salīdzināšanu labāk vispār nerunāt! Degviela paliek arvien dārgāka, bet piena iepirkuma cena nepieaug. Ja valdība šo piensaimniecības problēmu nerisinās, Latvijā govju drīz nebūs, — uzskata Inese.
Visi tek kā skudras
Lai kādas problēmas nākotnē Eiropas Savienībā arī rastos, “Vecskolās” no tām nebaidās. Visi, Annas kundzes sešgadīgo mazdēlu Rūdi ieskaitot, strādā kā skudras. Imants piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Bites” pienu ved no apmēram pusotra simta zemnieku saimniecību, un viņa darbdiena sākas jau pusčetros. Viņa pārziņā ir tehnika un visi lauku darbi. Tēvam vasarā palīdz pat mazais Rūdis, kuram tēvs reizēm ļauj pastūrēt traktoru T—25. Anna un Inese aprūpē lopus. Pienīgās govis viņas slauc trīsreiz dienā. Ja kāda govs atnesas, viņas slaucamais laiks nesakrīt ar pārējām piena devējam, un tad abām saimniecēm govis jāslauc pat četrreiz dienā.
Inese savulaik Vietalvas pagastā bija zemnieku konsultante. Tagad šis zemniekiem tik vajadzīgais amats likvidēts, bet Ineses kundze savu padomu nevienam neliedz.
