“No šīs vietas nekur tālu neesam kustējuši,” bilst Zalves pagasta “Dzejnieku” māju saimnieks Jānis Zupa.
“No šīs vietas nekur tālu neesam kustējuši,” bilst Zalves pagasta “Dzejnieku” māju saimnieks Jānis Zupa. Dzimtā puse viņam saistās ar skaistām un arī sāpīgām atmiņām, smagu darbu, kas tomēr nav nomācis vīra dzīvesprieku un atvērtību pasaulei.
Aiju pulciņā
“Dzejnieku” mājas agrāk bijušas Mazzalves pagastā, savulaik te bijis Zalvītes kolhozs, kurā Jānis Zupa visu mūžu strādājis. “Bez astoņām dienām 40 gadu,” precīzi zina vīrs, kurš šonedēļ svin 65 gadu jubileju. Sākumā bijis cūkkopējs, pēc tam traktorists. Savulaik arī sieva Aija ieguvusi traktora vadītājas apliecību.
“Mūsu dzimtā ir daudz Aiju. Manu māsu tā dēvē, viņas mazmeitu arī. Lai visas varētu atšķirt, radu satikšanās reizēs saucam — mazā, garā vai resnā Aija,” smej jubilārs. Ciemiņus viņu mājās ļoti gaida ne tikai svētkos, bet arī ikdienā. Māsas Aijas ģimene allaž esot līdzās visos lielākajos darbos, jo māju saimniekiem vieniem veselības problēmu dēļ tie vairs nav pa spēkam.
Jaunajai mājai vecais nosaukums
“Kādreiz mans tēvs teica: “Sešdesmit gadu — tas vēl nav vecums!”. Kad biju jaunāks, arī man šķita, ka ar šādu pārliecību varēšu tos gadus sagaidīt,” saka Jānis Zupa. “Tagad gan tā nedomāju, jo veselība ir slikta.” Sāpošās kājas dēļ daudzi ārsti apmeklēti, vaina zināma, bet reizēm moka tādas sāpes, ka pat vīrietis nevar valdīt asaras. Aijas kundze atklāj, ka tas gan nespēj vīru mierā noturēt, jo bez darba viņš nevar iztikt — ne agrāk, ne tagad. Arī pašai saimniecei veselība slikta, bet abi kopā tomēr tiek galā ar saimniecību, kurā aprūpējamas arī divas gotiņas. Lauku cilvēks jau nevar bez zemes un lopiem, un taču jau kāds santīmiņš atlec.
Blakus Aijas kundzes tēva mājām deviņdesmito gadu sākumā Jānis ar meistaru un radu palīdzību uzcēlis jaunu māju, kurai saglabāts vecais nosaukums. Viņa dzimtās mājas ir netālu, tur kopā ar 12 gadu vecāko māsu un māti pavadīti bērnības un jaunības gadi. Puikam diezgan agri bija jāuzņemas rūpes par mājām, jo tēvs ģimenē nedzīvoja, bet māte pēc dzemdībām smagi sasirga.
Lukturis godavārtos
Lai gan gluži vai kaimiņos dzīvojuši un netālajā četrgadīgajā skolā mācījušies, Aija un Jānis viens otru pa īstam ieraudzījuši tikai jaunībā, kad kopā gājuši uz ballēm, talkās un sportojuši. Aijas kundze ir deviņus mēnešus vecāka par vīru.
“Kopā esam kopš 1967. gada, bet oficiāli laulību reģistrējām tikai desmit gadu vēlāk,” atceras Aijas kundze. Tolaik abus sarājis Aijas krusttēvs, sakot — cik ilgi nelikumīgi kopā dzīvosiet? Aija aizbildinājusies, ka neesot gredzenu, bet krusttēvs viņai par lielu pārsteigumu tos žigli sagādājis.
19. decembra rītā abi devušies uz darbu, tur sarunājuši vedējus un pievakarē gājuši uz pagastmāju laulāties. Darbabiedri nojautuši abu nodomu, un divi pārstāvji no kolhoza ieradušies jaunlaulātos apsveikt. Pie mājas vēl bariņš godavārtu rīkotāju gaidījuši, bet tikai viens izturējis līdz galam un jauno pāri sagaidījis tumsā ar lukturi rokās.
Pajūgā uz maskuballi
Aija un Jānis ar lepnumu stāsta, ka māsas Aijas ģimenē visi ir lieli dejotāji. Mūzika un deja patīk arī viņiem pašiem — daudzus gadus Jānis piedalījies deju kolektīvos, Aija dziedājusi korī, arī dziesmu svētkos Staburagā piedalījušies.
Abi atminas laiku, kad kopā ar citiem jauniešiem gājuši un braukuši uz ballēm gan Zalvē, gan Mazzalvē. Dziedoši jaunieši, rokās sadevušies, reizēm pat veidojuši divas rindas pār ceļu. Ziemā uz maskuballi septiņos pajūgos braukuši, un pajūgs, kurā sēdējusi arī Aija, apgāzies. “Man kleita samirka, sasala un ballē iegāju gluži kā maska,” ar smaidu atceras Aijas kundze. “Tas gan mani neatturēja no dejošanas, jo kleita drīz atlaidās.”
Putns ar koka kāju
“Dzejnieku” saimnieku saskanību ik pa laikam iztraucē stārķu pāra rosīšanās saimniecības ēkas korē. “Šogad mūsu stārķi ļoti agri atlidoja, jau 25. martā,” stāsta saimnieki. “Parasti atlido viens, un tikai vēlāk uzrodas arī otrs.”
Stārķi šajās Zalves pagasta mājās apmetas jau kopš 1948. gada un to saimniekiem pamanās sagādāt gan raizes, gan interesantus brīžus. Reiz pieaudzis stārķis no jumta nokritis un salauzis kāju. Aijas tēvs to “ieģipsēja” divos skalos. Stārķis sākumā staigāja pļavā, pēc kāda laika jau lidoja. Rudenī kolhoza kombainieri stāstījuši: “Stārķu barā arī jūsējo “koka kāju” redzējām!”.
Citā reizē saimnieki atraduši divus no ligzdas izmestus stārķēnus. Viens bijis ļoti vārgs, parasti svēteļi tādus izmet no ligzdas, bet šoreiz abi putnēni sapinušies auklās, kuras stārķi ligzdā ienesuši. Saimnieki stārķēnus atsvabinājuši, un meistars, kurš tolaik palīdzējis celt jauno māju, putnus nogādājis atpakaļ ligzdā. Vārgāko stārķēnu vecāki atkal bija nometuši zemē, un viņš neizdzīvoja.
Bagāti krustvecāki
Stāstot par dažādiem notikumiem, Aija un Jānis bilst: “Tik daudz labu cilvēku mums allaž bijis apkārt! Radi, kaimiņi, draugi nav pametuši un allaž bijuši līdzās, kad grūti klājas.” Katram esot arī pa sešiem krustbērniem — pieci kopīgi un sestais katram savs. Ne tikai tuvāku un attālāku radu bērni, bet arī draugu un bijušo kaimiņu. “Tas tāpēc, ka pašiem bērnu nav,” skaidro Aijas kundze.
Jubilārs savu dzimšanas dienu svinēs rīt, kad “Dzejniekos” viesosies māsas Aijas ģimene. Svētki būs arī tāpēc, ka visi kopā lielākus darbus varēs paveikt.
