Sestdien Vienības birzī Vīgantē atklāja Staburaga piemiņas zīmi — “Dieva ausi”. Daugavas ūdeņos, kur nogrimis Staburags, nu raudzīsies un ik rītu sauli sveicinās mākslinieces Solveigas Vasiļjevas akmenī cirstais 16 tonnu smagais veidojums.
Sestdien Vienības birzī Vīgantē atklāja Staburaga piemiņas zīmi — “Dieva ausi”. Daugavas ūdeņos, kur nogrimis Staburags, nu raudzīsies un ik rītu sauli sveicinās mākslinieces Solveigas Vasiļjevas akmenī cirstais 16 tonnu smagais veidojums.
Vieta, kur labi justies
Jau gandrīz 40 gadu pagājis, kopš Staburags nogrimis upes dzelmē. Apmēram 18,5 metrus augstā avotkaļķu klints Daugavas krastā bija īsts dabas brīnums. Unikālais nokarenais šūnakmens izaugums veidojās, sūnās izgulsnējoties kaļķiem no spēcīgā Liepavota ūdeņiem. No zemes dziļumiem lauzās ledusauksts ūdens un apaudzēja sūnu ar cietu čaulu. Sešdesmitajos gados, būvējot Pļaviņu hidroelektrostaciju, apkārtni appludināja, un netika saudzēts arī Staburags.
Nu Staburags saglabājies tikai cilvēku atmiņās, bet jaunākajām paaudzēm par to, ka tepat Daugavā noslīcināts teikām apvītais Latvijas dabas krāšņums, atgādinās piemiņas zīme upes krastā “Dieva auss”. Staburaga klints tuvumā cilvēki no tuvām un tālām Latvijas vietām kādreiz dziedājuši Dziesmu svētkos, priecājušies un izbaudījuši īpašo Staburaga starojumu. Jutušies kā Dieva ausī. Tagad Vienības birzī Vīgantes parkā, kur aug arī Valsts prezidentu stādītie ozoli, slejas zīme, kura atgādina par to, kas latviešiem bijis tik nozīmīgs, bet kuru tauta neprata nosargāt.
Izkaļ 23 tonnas smagu akmeni
Latvijas Kultūras fonda organizētajā konkursā uzvarēja māksliniece Solveiga Vasiļjeva. Savās lauku mājās Siguldas tuvumā viņa veidojusi “Dieva ausi”, noskaldot 23 tonnas smagu laukakmeni. “Idejas pamatā ir iecere maksimāli pielāgoties dabai,” atklāj māksliniece.
“Ar laiku piemiņas zīme sakļausies ar apkārtējo vidi, un to varēs ne vien aplūkot, bet arī paugurā pakāpties un uz Daugavu lūkoties.”
“Dieva auss” novietota uz postamenta — laukakmeņu krāvuma un betona lējuma. Tam pāri klājas grants un melnzeme, it kā auss būtu izaugusi no zemes. Uzbērumu veidojot, savests apmēram 500 tonnu grants. Piemiņas zīmi palīdzējuši novietot Jēkabpils PMK vīri.
“Kāpšu ausī”
“Tie laiki, kad skulptūrām jālien kā sēnēm no zemes ārā un jāskatās uz visām pusēm, ir pagājuši,” saka Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs Pēteris Bankovskis. “Ar šo Staburaga piemiņas zīmi esam parādījuši, ka var arī citādi. Šajā pļaviņā Vienības birzs vidū satiekas trīs dabas stihijas — zeme, ūdens un gaiss. Kad kalns apaugs ar zaļu zāli un pauguriņā rāpsies bērni, lai raudzītos uz Daugavu, būs panākts cerētais rezultāts.”
“Dieva auss” ir netālu no rakstnieku Māras Svīres un Vladimira Kaijaka mājām “Staburags”. Viņi bijuši līdzās gluži vai visos piemiņas vietas izraudzīšanās un zīmes novietošanas procesos. “Kad izraudzījāmies vietu “Dieva ausij”, visi bija vienisprātis — tai jālūkojas uz to pusi, kur savulaik skatījās Staburags,” saka Māra Svīre.
Piemiņas zīmes atklāšana bija arī Daugavas nedēļas noslēguma pasākums. Viesmīlīgie Staburaga pagasta ļaudis uzņēma tuvus un tālus viesus gan no kaimiņpagastiem, gan no tālākām vietām. Sēlpils pagasta padomes priekšsēdētājs Jānis Bite bilda: “Es gan kāpšu ausī!” un pāri lietus izmērcētajam melnzemes laukumam devās uz pauguru, lai novietotu ziedu pušķi tieši “Dieva ausī”.
Vīgantē tiekas paaudzes
Lai gan Staburags dus Daugavas dzelmē, šķiet, Vīgante allaž spēs saglabāt sirsnības auru. Te skan dziesma un satiekas paaudzes, bet pār saules apspīdēto estrādi plīvo Latvijas karogs. Staburadzieši bija parūpējušies, lai Vīgantē pavadītā diena būtu skaista un neaizmirstama.
Vīgantes estrādē, kurā nupat uzklāts jauns grīdas segums, skanēja dziedātāju balsis un dejotāju soļi. Skatītājus priecēja vietējo, kaimiņpagastu un arī Daugavas labā krasta pašdarbnieku koncerts. Ielīksmoja Vecbebru profesionālās vidusskolas deju kolektīva “Kāre”, Kokneses “Liepavota”, Sēlpils vidējās paaudzes deju kolektīva un Vīgantes pamatskolas audzēkņu deju solis.
Klausītājiem dziedāja Sēlpils koris, kurā dzied arī daudzi Staburaga un Seces ļaudis. Muzikālu dāvanu Vīgantei un “Dieva ausij” veltīja Aizkraukles P. Barisona mūzikas skolas audzēkņi. Koncertā un zaļumballē spēlēja grupa ar teiksmainās klints vārdu — “Staburags”.
* * *
“Bet sirmais Staburags dus mierīgi savu mūža miegu un nepriecājas it nemaz… Liekas, it kā viņš vēl joprojām sapņotu bēdīgo sapni: lielas un smagas asaras viena pēc otras rit pār bālo vaigu un sirmo bārdu.”
(Valdis “Staburaga bērni”)
