Kādreiz bijušajā Jaunatnes teātrī rādīja skumji komisku lugu “Gaidīšanas svētki”, kuras varoņi — gan bērni, gan pieaugušie — gaidīja, kad atgriezīsies viņu mirušais kaķītis.
Kādreiz bijušajā Jaunatnes teātrī rādīja skumji komisku lugu “Gaidīšanas svētki”, kuras varoņi — gan bērni, gan pieaugušie — gaidīja, kad atgriezīsies viņu mirušais kaķītis. Viņi gaidīja ar cerību, ka reiz notiks brīnums un mīlulis atdzīvosies. Luga beidzās, tās varoņiem raugoties tālē un gaidot.
Mēs joprojām gaidām. Kāds varbūt arī kaķīša vai sunīša atgriešanos, tomēr vairums cer uz labāku dzīvi, gaida Eiropas Savienības palīdzību, godīgākus deputātus, zinošākus ministrus…
Nu jau pāris gadu mēs esam spiesti gaidīt arī paši savu naudu. Par to parūpējies Valsts ieņēmumu dienests. Tam ik gadu jāiesniedz ienākumu deklarācija un tad jāgaida, kad neskaitāmie šī dienesta ierēdņi pārbaudīs, vai deklarācijā uzrādītais atbilst patiesībai. Ja viss kārtībā, jāgaida tālāk — kad valsts atdos tai nodokļos pārmaksāto naudu.
Valsts ieņēmumu dienesta ierēdņi iedzīvotājiem sola, ka naudu izmaksās trīs mēnešu laikā, taču gaidīšana bieži vien ir krietni ilgāka. Turklāt konkrēts naudas izmaksas datums nemaz nav zināms. Tas var būt jūnija sākumā, bet var būt arī augusta beigās. Galvenais ir gaidīt! Tas, ka cilvēkam šī nauda varbūt ir ļoti vajadzīga, nevienu neinteresē.
Tajā pašā laikā Valsts ieņēmumu dienests strikti prasa, lai iedzīvotāji un firmas visus nodokļus nomaksātu un pārskatus iesniegtu laikus. Ja nokavē kaut dienu, naudassods garantēts. Pat gada ienākumu deklarāciju privātpersonām jāiesniedz noteiktā laikā — līdz 1. aprīlim. Dienu vēlāk to vairs nepieņem.
Valsts ieņēmumu dienestam tā vajadzētu rīkoties arī attiecībā uz saviem pienākumiem, nosakot konkrētu datumu, līdz kuram nauda jāatmaksā. Citādi prasa tikai no citiem, ne no sevis.
