Romas imperators Feodosijs I 394. gadā aizliedza rīkot antīkās olimpiskās spēles. Pagāja tieši pusotrs tūkstotis gadu, līdz olimpisko kustību atjaunoja.
Romas imperators Feodosijs I 394. gadā aizliedza rīkot antīkās olimpiskās spēles. Pagāja tieši pusotrs tūkstotis gadu, līdz olimpisko kustību atjaunoja. 1894. gadā Parīzē nodibināja Starptautisko olimpisko komiteju. Pēc diviem gadiem tā Atēnās sarīkoja pirmās mūsdienu olimpiskās spēles. Vakar, 13. augustā, sākās 28. vasaras olimpiāde, un atkal Atēnās. Bet starp divām Atēnu olimpiskajām spēlēm piedzīvots daudz aizraujošu notikumu.
Olimpiskie pirmsākumi
Vācu sporta skolotājs Huts—Muts ierosināja sarīkot starptautiskas sporta sacensības jau 18. gadsimta beigās. Maz ticams, ka eiropieši karietēs šķērsotu veco kontinentu un amerikāņi “zēģelētu” ar buriniekiem pāri okeānam, lai sportisti sacensību laukumā, iespējams, pavadītu tikai dažas minūtes. Tolaik šādam pasākumam vēl nebija pienācis īstais brīdis.
Gadi gāja, un par šo spēļu atjaunošanu sāka domāt arī Grieķijā, Anglijā un Francijā. Jau 19. gadsimta vidū grieķi saviem atlētiem noorganizēja sporta spēles. Tomēr vislielākie nopelni mūsdienu olimpisko spēļu atjaunošanā ir izcilajam franču pedagogam vēsturniekam baronam Pjēram de Kubertēnam.
Kubertēna ideja
19. gadsimta izskaņā pasaule sadarbojās dažādās jomās, tomēr pietrūka starptautisku sporta sakaru. Kubertēns saprata grandioza vispasaules foruma nepieciešamību. Viņa ideja sarīkot olimpiādi bija īstajā laikā — lielo atklājumu gadsimta beigās. Cilvēce jau pazina vilcienu un auto, izmantoja tālruni un elektrību. Attīstījās transports un sakari. Visi tie bija svarīgi priekšnoteikumi sekmīgai vispasaules sporta spēļu sarīkošanai.
Iedvesmu lielā mērķa sasniegšanai Kubertēns guva, izstudējot visu, kas saistīts ar antīkajām olimpiādēm — mītus, leģendas, vēsturiskās liecības un zīmējumus uz amforām. 1894. gadā Kubertēns pirmo reizi ieradās Olimpijā. Starp antīkā stadiona drupām, staigājot pa svēto birzi, viņš sev iegalvoja: “Olimpiādes bija un būs.”
Tajā pašā gadā viņa dzimtajā Parīzē nodibināja Starptautisko olimpisko komiteju. Tās delegāti vienbalsīgi atbalstīja ideju 1896. gadā Atēnās sarīkot 1. olimpiskās spēles.
Izturīgais pastnieks
Pirmās olimpiskās spēles vēsturē palikušas ar vēl neredzētu ļaužu pieplūdumu. 80 tūkstošu skatītāju, kuri piedalījās atklāšanas ceremonijā, bija nepārspēts skaitlis līdz pat 1932. gadam. Galvenais notikums Atēnu olimpiādē bija maratonskrējiens. Grieķu pastnieks Spiros Luiss, uzvarot šajā veidā, kļuva par nacionālo varoni. Vislielākos panākumus 1. olimpiādē guva mājinieki un amerikāņi, taču jāuzteic arī austrālieši. Viņi uz olimpiādi atsūtīja vienu sportistu, kurš izcīnīja divas zelta medaļas.
Pirmo reizi sievietes
1900. gadā spēles rīkoja Parīzē. Tur no pavasara līdz rudenim bija Vispasaules izstāde, un organizētāji mēģināja olimpiskās spēles pārvērst par vienu no šīs izstādes pasākumiem. Taču viņi piemirsa, ka tie ir svētki un nevar turpināties pusgadu. Pirmo reizi olimpiādē piedalījās sievietes.
Savukārt 1908. gadā Londonas spēlēs pirmo un vienīgo reizi šī vērienīgā sporta pasākuma vēsturē iekļāva ūdensmotosportu. Šajā tehniskajā sportaveidā franči un briti sadalīja medaļas visās trijās sacensību klasēs. Vēlāk spēlēs mēģināja iekļaut tādus savdabīgus sportaveidus kā planierismu un suņu pajūgu skriešanu. Tomēr tie tālāk par paraugdemonstrējumiem netika.
Godalgots latviešu strēlnieks
Tehnikas progress bija redzams 1912. gada olimpiādē Stokholmā. Stadionā jau darbojās skaļruņu sistēma un elektriskais pulkstenis. Uz šīm spēlēm lielu delegāciju veda Krievija. Tās sastāvā bija arī 33 Latvijas pārstāvji. No Sanktpēterburgas un Rīgas sportisti ceļā devās ar diviem kuģiem. Ceļojums viņus neiepriecināja, jo visiem bija vēl atmiņā pirms neilga laika notikusī kuģa “Titanic” katastrofa.
Spēļu laikā Krievijas sportisti dzīvoja uz greznā kuģa “Birma”. Tur notika arī treniņi. Sadzīves apstākļi uz “Birmas” gan nebija labi. Daļa sportistu bieži rīkoja skaļas izpriecas, kuras traucēja apzinīgajiem olimpiešiem. Tomēr Stokholmas spēles mums bija īpašas. Pirmo reizi olimpisko godalgu izcīnīja latvietis. Āgenskalna strēlnieku biedrības pārstāvis Harijs Blaus ieguva bronzas medaļu šaušanā pa māla baložiem.
Spēļu laikā olimpiskajā stadionā rīkoja lielu svētku mielastu, kurā piedalījās sportisti, preses pārstāvji un spēļu organizētāji, arī Zviedrijas kroņprincis Gustavs Ādolfs. Šoreiz sportisti ierasto četru gadu vietā šķīrās uz astoņiem. Iemesls — Pirmais pasaules karš. Antīko olimpiāžu laikā naidīgajās pusēs karu pārtrauca, bet mūsdienās bija otrādi. Pasaules kari izjauca trīs vasaras olimpiskās spēles.
Sāk ar zvērestu
Pirmās pēckara olimpiskās spēles rīkoja 1920. gadā Antverpenē. Latvija vēl cīnījās austrumu frontē, taču bija gatava sacensties arī olimpiādē. Tai pietrūka nedaudz laika, lai nodibinātu Nacionālo olimpisko komiteju, bez kuras starts olimpiādē bija liegts. Kaut gan igauņi līdzīgā situācijā spēlēs tomēr nokļuva.
20. gados olimpisko spēļu norisē radās jaunas vēsmas. 1920. gadā pirmo reizi nodeva olimpisko zvērestu, pār sporta arēnu sāka plīvot olimpiskais karogs. 1928. gadā pirmo reizi iededza olimpisko uguni. Divdesmitie bija izcilā somu vieglatlēta Pāvo Nurmi veiksmes gadi. Viņš olimpiādēs dominēja vidējo un garo distanču skriešanā.
Tarzans — čempions
Amsterdamas olimpiādē 1928. gadā Džonijs Veismillers izcīnīja savu piekto zelta medaļu peldēšanā. Pabeidzis sportista karjeru, peldtērpu Džonijs nomainīja pret gurnu apsēju un sāka… aktiera karjeru. Par galvenās lomas atveidošanu divpadsmit sēriju filmā “Tarzans, džungļu valdnieks” viņš nopelnīja tiem laikiem ļoti ievērojamu summu — divus miljonus dolāru. Holivudas naudiņu aktieris gan ātri iztērēja, un vecumdienas izcilais sportists un aktieris bija spiests pavadīt trūkumcietēju pansionātā. Arī te viņu vajāja neveiksmes. Naktīs Džonijs pārējiem traucēja mieru ar savu Tarzana kliedzienu. Tas citiem apnika, un viņš bija spiests atstāt pansionātu. Beidzot Veismillera sieva sagādāja viņam vienkāršu dzīvoklīti Meksikas Akapulko, kur viņš mira sirmā vecumā.
Soļotāju lielvalsts
Losandželosas olimpiāde 1932. gadā mūsu sporta vēsturē nozīmīga ar izcilu notikumu. Jāņa Daliņa izcīnītā sudraba medaļa soļošanā bija pirmā olimpiskā godalga neatkarīgās Latvijas sporta vēsturē. Par Jāni Daliņu jūsmoja visa Latvija, dziedāja dziesmas un našķojās ar viņa vārdā nosauktajām konfektēm. Savukārt Adalberts Bubenko, 1936. gada Berlīnes olimpiādē izcīnot bronzas medaļu soļošanā, pierādīja, ka Latvija ir viena no spēcīgākajām soļotāju valstīm.
Berlīnē amerikāņu vieglatlēts Džese Ovens izcīnīja četras zelta medaļas, sasniedzot ievērojamāko rezultātu olimpisko spēļu vēsturē. Šo olimpisko spēļu noslēgumā Vācijas ārlietu ministrs Ribentrops dalīja goda diplomus, bet Hitlers jau žvadzināja ieročus. Atstājot olimpisko stadionu, sportistu delegācijas vēl nezināja, ka šīs sacensību rīkotājvalsts valdības agresīvās politikas rezultātā nākamās spēles notiks tikai pēc 12 gadiem.
Šīs spēles bija pēdējās, kuras vēroja Pjērs de Kubertēns. Kad 1937. gada 2. septembrī viņš izgāja parkā pie savas mājas Lozannā, tikko bija mitējies lietus. Debesīs tajā brīdī zaigoja varavīksne, atgādinādama olimpiskos apļus. Viņš skatījās uz to un saļima. “Olimpiskais tēvs” bija miris, bet viņa lolojums joprojām ir populārs. Kubertēna sirdi apglabāja baltas kolonnas iekšienē Olimpijā. Tieši tā viņš bija vēlējies.
Sportiskie somi
Helsinkos jau bija uzcelts olimpiskais stadions, un te varēja notikt 1940. gada olimpiāde. Tomēr politiskā situācija somiem nebija labvēlīga, jo sākās “ziemeļu karš” ar Padomju Savienību. Ienaidnieka lidmašīnas bombardēja somu pilsētas, bet tauta līdz pēdējam brīdim ticēja, ka spēles Helsinkos notiks. Kad 1940. gada vasarā sākās karadarbība Rietumeiropā, sapnis par olimpiādi bija izsapņots. Taču ne uz ilgu laiku, jo 1952. gada vasaras olimpiskās spēles atkal uzticēja rīkot sportiskajai somu tautai. Zīmīgi, ka tieši šajā olimpiādē pirmo reizi debitēja somu tautas senā pāridarītāja PSRS. Padomju Savienība šajās spēlēs kopvērtējumā pēc punktu skaita zaudēja ASV. Tāds rezultāts Staļina valdībai bija absolūti nepieņemams. Tāpēc padomju tautai paziņoja, ka cīņa olimpiādē starp pasaules lielvalstīm beigusies neizšķirti. Cilvēki dzelzs priekškara šajā pusē tam ticēja.
Veiksmes zeme Austrālija
Tālā dienvidzeme Austrālija latviešu olimpiešiem palikusi jaukās atmiņās. Melburnas olimpiskajās spēlēs Inese Jaunzeme uzvarēja šķēpa mešanā. Viņa kļuva par pirmo latvieti olimpisko čempioni, kaut arī startēja ar svešu karogu. Austrāliju kā jauno mītnes zemi pēc izceļošanas no Latvijas izvēlējās Jānis Daliņš. Mums prieks arī par Austrālijas latvieti Jāni Konradu. Viņa zelta medaļa Romas olimpiādē peldēšanā spožākas gan dara Austrālijas sporta debesis, bet mums tā vienalga būs ar sarkanbaltsarkanu atspulgu. Un visbeidzot pēdējos panākumus saistībā ar Austrāliju mēs pieredzējām 2000. gada Sidnejas olimpiādē. Toreiz pirmo medaļu neatkarīgajai Latvijai izcīnīja vingrotājs Igors Vihrovs. Liels prieks arī par Aigara Fadejeva sudraba medaļu soļošanā un Vsevoloda Zeļonija bronzu džudo cīņā.
Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados olimpiskās medaļas PSRS izlasē regulāri izcīnīja mūsu basketbolisti. Daudzevietis Edvīns Zāģeris 1964. gadā Tokijas olimpiādē izcīnīja 14. vietu 400 metru barjerskrējienā. Savukārt 1968. gada vasaras spēlēs Mehiko Jānis Lūsis ieguva zelta medaļu šķēpa mešanā. Tāllēkšanas sektorā fenomenālu lēcienu 21. gadsimtā izdarīja Roberts Bīmons. Aizlēkt 8,90 metru tālumā palīdzēja arī augstkalnu retinātais gaiss, taču nedrīkst noliegt sportista meistarību.
Melnā otrdiena
Vasaras olimpiskās spēles 1972. gadā Minhenē bija lieliski sagatavotas. Tomēr tās aizēnoja drausmīgs notikums. Palestīniešu teroristi ielauzās Izraēlas sportistu mītnē un sagrāba ķīlniekus. Vācu policijas mēģinājums viņus atbrīvot bija nesekmīgs, un bojā gāja vairāki Izraēlas sportisti. Tomēr spēles nolēma nepārtraukt, un tās izvērtās ļoti interesantas. Intriģējoši notikumi līdz pēdējam metienam risinājās vīriešu šķēpa mešanas sektorā. Mājinieku mīlulis Klauss Volfermans par nieka diviem centimetriem pārspēja Jāni Lūsi. Toties mūsu “lielais Jānis” kļuva par pirmo un pagaidām vienīgo Latvijas sportistu, kura īpašumā ir pilns olimpisko medaļu komplekts.
Togad pārtrauca ASV vīriešu izlases līderpozīcijas basketbolā. Turklāt fantastiskā veidā — PSRS izlasei pietika cīņas triju pēdējo sekunžu, lai panāktu sev labvēlīgu rezultātu. Arī amerikāņiem netrūka prieka mirkļu. Minhenes olimpisko spēļu varonis Marks Spics izcīnīja septiņas zelta medaļas peldēšanā. Vienā olimpiādē šādu varoņdarbu vēl neviens nav atkārtojis.
Boikotu ēra
1976. gada spēles ievadīja jaunu posmu olimpiāžu vēsturē — boikotu ēru. Āfrikas valstis boikotēja Monreālas spēles tādēļ, ka ļāva startēt Jaunzēlandei. Tā bija cīnījusies regbija mačā ar Dienvidāfrikas Republiku, kurai par aparteīda politiku starptautiskie sporta sakari bija liegti.
Sakarā ar PSRS iebrukumu Afganistānā 1980. gada Maskavas spēles boikotēja ASV un vēl virkne valstu. Padomju Savienības atbilde nebija ilgi jāgaida. Nākamās spēles Losandželosā “draudzīgi” boikotēja visa sociālistisko valstu nometne, izņemot nepakļāvīgo Rumāniju un Dienvidslāviju. Tā uzskatīja, ka ASV neievēro olimpisko hartu, tādēļ līdzdalība olimpiādē nav iespējama. Taču komunistisko režīmu vairāk interesēja tas, ka ASV it kā cietīšot lielus finansiālus zaudējumus, ja sociālistiskās valstis nepiedalīsies olimpiādē. Tomēr tā nenotika, jo pirmo reizi olimpisko spēļu rīkošana deva peļņu, nevis zaudējumus.
Mūsu tā laika labākie sportisti — Uļjana Semjonova, Valdis Valters, Vēsma Aistere un Pāvels Seļivanovs — šo olimpiādi var dēvēt par “nozagtajām spēlēm”, jo viņi 1984. gadā Losandželosā varēja cerēt uz visspožākajām medaļām.
Monreālas spēles palikušas atmiņā ar apbrīnojami perfekto rumāņu skolnieces Nadjas Komaneči startu vingrošanā. Losandželosā amerikānis Karls Luiss izcīnīja četras zelta medaļas vieglatlētikas skrejceļos. Mums vislielākais prieks par Uļjanas Semjonovas divām zelta medaļām Monreālas un Maskavas spēlēs, kā arī par Daiņa Kūlas izcīnīto čempiona titulu šķēpa mešanā 1980. gada olimpiādē.
Atkal zem sava karoga
Pēc ilgāka laika 1988. gada Seulas spēlēs atkal pulcējās visi spēcīgākie planētas sportisti. Drīz vien arī brīvību alkstošās Austrumeiropas valstis sāka patstāvīgus startus olimpiskajās spēlēs. Jau pirmajās olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas 1992. gadā Barselonā bronzas medaļu velosportā Latvijai izcīnīja Dainis Ozols. Koknesietis Māris Bružiks šajā olimpiādē ieņēma 10. vietu trīssoļlēkšanā, bet Kuzmina sudrabs šaušanā un Klementjeva kanoe airēšanā bija ļoti vērtīgi sasniegumi. Tāds bija atjaunotās Latvijas sportistu startu sākums olimpiskajās spēlēs, kuri sekmīgi turpinājās Atlantā un Sidnejā. Cerams, tā būs arī Atēnās.
(Izmantotā literatūra: “Latvijas olimpiskā vēsture”, “Olimpiskie memuāri”, informācija no interneta, olimpiskās gadagrāmatas un cita ar olimpiskajām spēlēm saistīta literatūra)
Arvīds Kviesis Neretā
