Pēckara gados pašdarbība bija viena no nedaudzajām iespējām interesanti un saturīgi pavadīt brīvo laiku, iekrāsot pelēko ikdienu. Taču arī tagad nav zudušas ne teātra spēlēšanas tradīcijas, ne dziesma, ne deja. Tās kā nenovērtējamu dārgumu pārmanto no paaudzes paaudzē. Valliete Arvīda Miška, kuras dzīves gājums sācies Ulmaņlaikos Valkas pusē, dziesmas un dejas mīlestību nodevusi meitai Indrai, kura joprojām dejo Jaunjelgavā. Indras ģimenē aug dēls, kurš arī iemīlējis tautasdejas.
Patīk “trakās” lomas
Arvīdas kundze stāsta, ka pašdarbība aizrāva jau skolas laikos. “Esmu pēckara bērns, un toreiz nekas cits jau nebija. Mācījos Valkas pusē, Ērģemes pamatskolā, iesaistījos skolas teātra pulciņā. Tā teātra būšana man patikusi visu mūžu,” teic Arvīdas kundze. “Pēdējā izrāde, kurā piedalījos, bija Paula Putniņa luga “Ar būdu uz baznīcu”. Spēlēju teļkopi Mariannu Okolokolaku. Man patika tās lomas, kur uz skatuves var iztrakoties.”
Tautasdejas kundze sāka dejot Vallē. “Pirms tam nebiju dejojusi,” teic valliete. “Skolā biju maza auguma un mani neņēma kolektīvā, tur bija slaikas meitenes, atlasīja pēc viena auguma. Bet Vallē mani uzaicināja, un es labprāt dejoju. Pilnīgi ielauzījos dejās un vadīju 4. — 8. klases bērnu deju kolektīvu. Tajā dejoja arī mana meita Indra. Kad skolā notika mēģinājumi, meita nāca līdzi, skatījās, tā tas “aizgāja”. Skolā meita spēlēja teātri, bet deja viņai vairāk pie sirds.” Darbīgā kundze ir dziedājusi arī dažādos ansambļos. “Kad Valles pagastā reģistrēja laulības, tad mēs gājām dziedāt. Bija dažas dziesmas, ko parasti tādās reizēs dziedājām. Tradicionālā “Daudz baltu dieniņu!”.Bija vēl viena tāda speciāli kāzām: “Vecmāmuļ, nestāvi aizdurvē klusa,/Atceries pati tu jaunību vēl!/Kāzās tev kādreiz pazoles kusa,/Krāsoto grīdu pat nebija žēl…”.”
Jāprot pierunāt
“Beidzu Cēsu skolotāju institūtu, un 1955. gadā mani norīkoja darbā Vallē, tolaik man bija 22 gadi,” atceras Arvīdas kundze. “Nebija grūti te iedzīvoties. Tolaik strādājām vecajā Pētermuižas skolā, vecākās paaudzes skolotāja bija tikai viena, mēs, visi pārējie, jauni. Dzīvojām pie vecās skolas, mēģinājumi notika trīs kilometrus attālajā Valles tautas namā, no kura nu jau palikušas tikai drupas. Tagad ir visādi braucamie, bet mēs tolaik gājām kājām. Toreiz jau nebija ne televīzijas, ne interneta, nebija nekādas citas izklaides, tāpēc pašdarbība ļoti piesaistīja. Tagad ir daudz iespēju, tas ir iemesls, kāpēc jaunieši mazāk iesaistās.” Arvīda Miška atzīst, ka ļoti būtiski, ja kolektīvam ir uzņēmīgs vadītājs, entuziasts, enerģisks, un “tā prot pierunāt, ka pat nedomā atteikt”.
Palikusi vienīgā
“Mani vecāki bija zemnieki, daudz strādāja. Tēvs nebija īpaši sabiedrisks, bet māte pirms ģimenes izveidošanas vairāk kaut kur gāja un darīja,” stāsta valliete. “Bija tāds interesants gadījums. Tolaik dzīvoju Vallē un kaut kur biju dabūjusi dažus “Zeltenes” numurus. Vienā bija bilde no Ērģemes puses, tajā bariņš sieviešu. Atbrauca māte ciemos, rādu viņai, vai nepazīst kādu, viņa saka: “Re, es jau arī te esmu.”’’
“Bija brālis, māsa. Brālis pēc kara saspridzinājās, piecpadsmit gadu gadu vecs puika bija, tajā laikā visur bija lādiņi. Māsa aizsaulē aizgāja pirms diviem gadiem. No dzimtas vecākās paaudzes esmu palikusi tikai es,” nosaka Arvīda Miška. Vaicāta, kā Arvīdas kundze tikusi pie tik reta vārda, viņa pasmaida un teic, ka “vainīgais” bijis tēvs, aizgājis reģistrēt un, mājup atgriezies, mātei paziņojis, ka jaunāko meitu nosaucis par Arvīdu. “Bērnībā biju diezgan nelaimīga par tādu vārdu, citiem bija vārdadienas, bet man ne. Tad savu vārdu atradu baznīcas kalendārā un nu 10. oktobrī svinu vārdadienu,” saka kundze.
Pārmanto vaļasprieku un profesiju
Mātes aizraušanos — dejošanu — un arī skolotājas profesiju pārmantojusi meita Indra Čerjaka. Viņa dejo Jaunjelgavas novada kultūras nama vidējās paaudzes deju kolektīvā “Atvars” un ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Jaunjelgavas vidusskolā.
“Dejot sāku jau 1. klasē. Kā jau skolotājas bērns, pirms sāku mācīties, no mazām dienām dzīvojos skolā. Un man tās visas lietas — dziedāšana, dejošana — ļoti patika,” stāsta Indras kundze. “Pamatskolā dejoju mammas vadītajā kolektīvā, viņa bija arī matemātikas skolotāja. Man padevās matemātika, bet mamma bija ļoti stingra pret mani, pat stingrāka nekā pret citiem, un no viņas stundās bija mazliet bail.” Tolaik, mācoties vidusskolā, Indra bija pārliecināta, ka nekad nebūs skolotāja. “Bet, re, kā iznāca,” smaida Indra. “Šobrīd zinu, ka tā ir lieta, ko saprotu, kas man patīk, sagādā gandarījumu.”
“Vēja birstītes”
pierimst
Pēc augstskolas absolvēšanas Indra sāka strādāt Jaunjelgavas vidusskolā un arī aktīvi dejot.
“Bija deju skolotāja, kura nolēma veidot jauniešu kolektīvu. 1992. gada rudens ir kolektīva “Atvars” pirmsākums. Pirmo reizi Dziesmu svētkos dejojām jau pēc gada — 1993. gadā. Kopumā esam dejojuši trijos Dziesmu un deju svētkos. Sākumā dejojām kā jaunieši, tad kādu laiku kolektīvs pajuka,” stāsta Indras kundze. “Pēc laiciņa atjaunojām un tad jau dejojām kā vidējās paaudzes dejotāji. Kādreiz mēs, aktīvākās skolotājas, bijām izveidojušas, kā pašas smējāmies, šovgrupu — “Vēja birstītes”. Darījām visu — gan dziedājām, gan dejojām, gan skečus izspēlējām. Bet laiks gāja, un “Vēja birstītes” kļuva vecākas un rāmākas.”
Satiekas “Atvarā”
Ar vīru Andri Indra iepazinās, dejojot “Atvarā”. Viņš bija pārcēlies no Rīgas uz Jaunjelgavu, abi pat dzīvoja vienā mājā, taču, pirms Andris sāka dejot kolektīvā, viņi nekad nebija redzējušies. “Andris pirms tam tautasdejas nebija dejojis. “Atvarā” viņš dejoja diezgan ilgi, tagad gan vairs ne,” stāsta Indras kundze. “Viņš ir basktebola treneris, sestdienās, svētdienās ir spēles, dejošanai nav laika.’’
“Atvara” dejotājiem labāk patīk un padodas raksturdejas, kad var izspēlēt attiecības. “Ļoti patīk “Apdziedāšanās dancis”, tur mazliet jāpiespēlē,” teic Indra. “Ir jau arī lēnās dejas skaistas, mēs tās smejoties saucam par svētajām dejām. Ja nopietni, tad latviešu dejas ir kas īpašs, tās iemāca valkāt tautastērpu. Es nezinu, vai tā prastu valkāt tautastērpu, ja nedejotu. Negribas jau pārmest dziedātājiem, bet man šķiet, ka ļoti labi var atšķirt, kurš ir dejotājs un kurš dziedātājs.”
Arī Andra dēls un Indras audžudēls Jānis gājis vecāku pēdās — viņš patlaban dejo jauniešu deju kolektīvā “Atvars”.
