Leitlantu ģimenei Vietalvas pagasta “Vaguļos” ir viens no lielākajiem slaucamo govju ganāmpulkiem. Pagājušajā gadā viņi piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Bites” pārdevuši visvairāk piena.
Leitlantu ģimenei Vietalvas pagasta “Vaguļos” ir viens no lielākajiem slaucamo govju ganāmpulkiem. Pagājušajā gadā viņi piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai “Bites” pārdevuši visvairāk piena.
Taču nākotnē Leitlanti raugās ar šaubām un neziņu — kādas pārmaiņas viņu dzīvē ieviesīs Eiropas Savienība?
Cūku vietā govis
Piemājas saimniecība Leitlantiem bija arī tajā laikā, kad Vietalvā darbojās padomju saimniecība. Tai likvidējoties, algota darba vairs nebija, un lopkopība kļuva par “Vaguļu” māju iemītnieku pamatnodarbi. Šobrīd te saimnieko Raitas kundze, viņas dēls Arvīds un vedekla Edīte.
Sākumā audzēja cūkas, taču zemās cūkgaļas iepirkuma cenas un dārgo izejvielu dēļ šis rūpals nebija izdevīgs. Tā kā “Vaguļu” apkārtnē tikai kalni, lejas un lauksaimniecībā izmantojamas zemes nav daudz, nav arī zemkopībai nepieciešamās tehnikas, pamazām veidoja slaucamo govju ganāmpulku. Gandrīz visu lauksaimniecības zemi tagad aizņem pļavas un ganības.
Prasa papildus kvotu
Šobrīd ganāmpulkā ir 20 liellopu, tajā skaitā 16 slaucamo govju. Ar vietējās piensaimnieku sabiedrības “Bites” starpniecību Rīgas piena kombinātam pērn nodotas 53 tonnas piena, no vienas govs — vidēji 3,5 tonnas. Taču vidējais izslaukums no govs ir lielāks, jo daļu piena izlieto saimniecībā.
Kā jau likumīgiem piena ražotājiem, Leitlantu ganāmpulkam aprēķināta arī piena kvota — 47 tonnas piena gadā. Tas gan ir mazāk, nekā pērn pārdots. “Ganāmpulkā nāca klāt sešas teles, tāpēc varam saražot vairāk piena nekā aprēķinātā kvota. Pieprasījām papildus kvotu 20 tonnu apmērā no nacionālās rezerves, nu gaidām atbildi,” piebilst Raitas kundze.
Kredītu ņemt baidās
“Vaguļos” ir gan slaukšanas iekārta, gan piena dzesētājs. Ņemot vērā pašreizējo lopu skaitu, vajadzētu piena baseinu un pienavadu. Taču Leitlanti negrib ņemt kredītu šo iekārtu iegādei, jo nezina, vai spēs to atdot. Ja piena pārstrādātāji maksātu 20 santīmu par litru, tad varbūt varētu domāt par saimniecības attīstību nākotnē, taču par tādu iepirkuma cenu var tikai sapņot. Šaubas par saimniekošanas izdevīgumu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā rada arī neziņa par prasībām lopkopjiem, degvielas un piena cenu, kā arī citas lietas.
Vienīgais atbalsts, ko šobrīd saņem saimniecība, ir valsts subsīdijas. Tās palīdz izdzīvot, taču visu šo naudu Leitlanti atkal iegulda gotiņās. Ja grib vairāk un labāku pienu, citādi nevar, bet ienākumi reizēm nesedz izdevumus. Tāpēc Arvīds strādā arī algotu darbu, atstājot saimniecību ģimenes sieviešu pārziņā.
