Pagājušajā nedēļā pilnībā — no pirmās līdz pēdējai dienai — darba laikā paliku mājās un strādāju, tā teikt, attālināti. Kā katru jaunu lietu sākot, sastopamies ar problēmām, kuras citkārt nešķita tik svarīgas vai neievēroju vispār. Strādāt attālināti pamatā nozīmē būt atkarīgam no balss sakariem un interneta. Dzīvojot laukos, senā mūra mājā, telefona “zona” bieži vien ir ļoti slikta vai tās vispār nav. Tāpēc man kādu vai kādam mani sazvanīt dažkārt bija neiespējami. Sazinājos ar savu sakaru operatoru un lūdzu situāciju risināt. Notika brīnums, un pēc pāris dienām pie manis ieradās meistars, uzstādīja divas ārējās antenas, pievienoja signāla pastiprinātāju, un tagad balss zvani man ir tikpat ikdienišķi kā jebkuram lielpilsētā. Diemžēl ar to problēmas nebeidzās. Tā kā tādi kā es — mājās strādātāji vai vienkārši mājās sēdētāji — apkārtnē ir daudzi, interneta ātrums vakarpusē nokrīt līdz dramatiski mazam. Šajā gadījumā nekādas antenas, ne pastiprinātāji nepalīdz. Saistībā ar to atceros, ka pirms pieciem gadiem pats rakstīju, kā svinīgā pasākumā Seces kultūras namā Latvijas Valsts radio un televīzijas centra darbinieki seciešiem nodeva iespēju lietot vienu no ātrākajiem datu pārraides jeb interneta pieslēgumiem Latvijā. Diemžēl jau toreiz no daudziem pasākumu apmeklējušajiem sakaru nozares speciālistiem dzirdēju skeptiskus izteikumus par šo projektu. Izrādās, viņiem bija taisnība, jo pēdējo trīs gadu laikā, kopš dzīvoju Seces pagastā, neko vairs neesmu dzirdējis par brīnumkabeli, pa kuru interneta signāls lido gaismas ātrumā. Projekts ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda atbalstu, kas visā Latvijā paredzēja ierīkot maģistrālo optiskā kabeļu tīklu, lai līdz 2020. gadam lauku iedzīvotājiem nodrošinātu ātrgaitas platjoslas internetu, palicis pusdarīts.
Tikmēr skolas bērni un tie, kuri tikai gatavojas par tādiem kļūt, pieredz līdz šim vēl nebijušus apstākļus. Izglītību iegūt vajag, bet, manuprāt, par īstām mācībām pašlaik notiekošo nevar nosaukt. Ministru prezidents teic, ka, piemēram, centralizētie eksāmeni notiks, lai gan skolotāji uzstāj gada atzīmes izlikšanai. Izglītības ministre Ilga Šuplinska saka — jautājums vēl esot par to, vai tie notiks klātienē, neklātienē, dalītā veidā, kopā vai atsevišķi. Apstākļi, protams, unikāli, un neapskaužamā situācijā ir gan ministre, gan skolotāji un paši skolojamie. Vai šādos krīzes apstākļos iespējams nodrošināt kvalitatīvu mācību procesu, kurš rezultēsies ar attiecīgu atzīmi vērtējumā, jo īpaši eksāmenā, no kura rezultātiem būs atkarīgs, vai skolēns iestāsies, piemēram, augstskolā? Varbūt pie šo eksāmenu atzīmes jāraksta “p. s. kārtots krīzes laikā”? Lai pēc gada, diviem un vēl vēlāk, kad aizmirsīsies vīrusa radītais haoss, zemais vērtējums nebūtu par vienīgo iemeslu tālākai izglītības iegūšanai.
Banku analītiķi prognozē, ka šogad Latvijā varētu atgriezties deflācija — process, kad novērojams naudas vērtības pieaugums un vispārēja cenu līmeņa pazemināšanās. Preces pasaulē pērk mazāk, bet tās saražotas daudz, lai no tām tiktu vaļā, tās jāpārdod par zemāku cenu. Finansēs gudrie arī saka, spriežot pēc bezdarba pieauguma ātruma, mobilitātes, kā arī patēriņa krituma, Latvijas ekonomikas bremzēšanās ātrums šajās nedēļās ir straujāks nekā 2009. gadā un Latvijas ekonomikai zaudējumi šobrīd varētu būt ap 20 — 25 miljoniem eiro dienā.
Kā pirmie par cenu kritumu un pieprasījuma samazināšanos ierunājušies olu ražotāji. Pieprasījuma samazinājums Eiropas Savienības tirgū ātri vien negatīvi ietekmējis nozari Latvijā, kas lielu daļu savas produkcijas eksportē. Gluži kā jūtot ko nelabu pie apvāršņa saistībā ar olu ražošanas iespējamo krīzi, sociālajos tīklos arvien biežāk redzami ieraksti, kuros Aizkraukles pusē, lauku apvidos dzīvojošie iegādājušies vistas. Tie, kuriem vistas jau ir, meklē jaunus veidus, kā krīzes apstākļos, cenšoties pēc iespējas mazāk kontaktēties ar pircējiem, olas tomēr realizēt. Kokneses novadā paipalu fermas “Rīta putni” īpašnieks Bruno Cīrulis, uzticoties pircējiem, piedāvā olas pirkt bez pārdevēja iesaistes, tās noliekot ceļa malā.
Ar tādu pašu problēmu saskaras arī piena ražotāji un ne tikai viņi. Zemkopības ministrs Kaspars Gerhards aicina atbalstīt pašmāju ražotājus, pirkt Latvijā ražotus produktus.
Par laimi, valsts atbalsts nav tikai vārdos, un, atbalstot lauksaimniekus, viņiem novirzīs 45,5 miljonus eiro.
Lielākā daļa šīs naudas paredzēta kā atbalsts primārajiem lauksaimniecības ražotājiem, lauksaimniecības un pārtikas pārstrādes uzņēmumiem, kā arī uzņēmumiem un iestādēm, kas sniedz ēdināšanas pakalpojumus izglītības iestādēs. Cerams, ka atbalsts nonāks arī pie zemniekiem Aizkraukles reģionā. Nesen sarunā ar Gunāru Heidingeru no saimniecības “Rožkalni” viņa balsī saklausīju dziļu sašutumu un neziņu par rītdienu, jo saimniecības lielākos ienākumus nodrošināja pakalpojumu sniegšana izglītības iestādēm, citiem vārdiem sakot, vietējie skolēni pusdienās ēda dārzeņus, kas auguši vien pāris kilometru no skolas.
Latvijā aprīlī bezdarbnieku skaits valstī pieaudzis par 4415, un kopējais bez darba esošo skaits šobrīd ir ap 66 tūkstošiem. Salīdzinājumam — Aizkrauklē dzīvo septiņi tūkstoši iedzīvotāju. Tātad tas ir kā deviņas Aizkraukles sēdētu pilnībā bez darba. Cik dzirdēts, pilsētā ir iestādes, uzņēmumi, kuros darbinieku skaits pašlaik samazināts līdz minimumam, bet viņi nav atlaisti. Atkal jāpiesauc kaut kur lasīts speciālistu viedoklis par šo tēmu. Tajā teikts, ka mazajiem un vidējiem uzņēmumiem krīzes apstākļos tomēr pēc iespējas jāizvairās no darbinieku atlaišanas, drīzāk tā vietā izskaidrojot situāciju un rodot risinājumu, piemēram, maksāt mazāku algu. Kā krievu parunā — lauzt nav būvēt (ломать не строить), tā arī šajā reizē jāsaprot, ka pazaudēt uzcelto, iesākto var ātri. Atgūt vērtīgus darbiniekus, kas ir katrs uzņēmuma veiksmes pamatā, būs ļoti grūti.
Krīze, pirmkārt, nozīmē finanšu zaudējumu, un, ja to nav vai ir par maz — jāaizņemas. Ziemeļu Investīciju banka aizdevusi Latvijai 500 miljonus eiro Covid-19 seku likvidēšanai. Nauda būšot jāatdod desmit gadu laikā. Naudu paredz izmantot arī atbalsta pasākumos darba ņēmējiem saistībā ar nodokļu samaksas termiņu pagarināšanu, kā arī aizsardzības līdzekļu un pretinfekcijas līdzekļu, medicīniskā aprīkojuma, vienreizlietojamu individuālo aizsardzības līdzekļu, zāļu iegādei. Katra šāda aizņemšanās arī personīgi man ir kā slogs, jo zinu, ka tāpēc atkal nevarēs samazināt nodokļus, tāpēc atkal vajadzēs “savilkt jostas”, un šīs krīzes, kā arī pēckrīzes laikā šo vārdu salikumu lietosim ļoti bieži.
Bet, kamēr mums katram kaut cik naudas maciņā vēl ir, neraugoties uz drūmajām vēstīm par kārtējiem Latvijā un pasaulē saslimušajiem, mirušajiem, mēs svinējām Lieldienas. Bija krāsotas olas un olu kaujas, bija vīns un pīrāgi. Tikai ciemošanās šoreiz ļoti futūristiska — digitāli.
