Šonedēļ notika Latvijas skolotāju kongress. Tajā piedalījās ap 450 pedagogu no visas valsts. Vairākums dalībnieku vienojās par prasību Izglītības un zinātnes ministrijai atteikties no ieceres slēgt skolas un līdz 15. maijam atcelt plānotās izglītības sistēmas reformas. Ja to ignorēs, tad 1. jūnijā tiks rīkota plaša protesta akcija, kurā aicinās piedalīties dažādas nevalstiskās organizācijas, skolotājus, vecākus, zemniekus un citus.
Skolotāji pauda bažas arī par savu nākotni, jo plānots, ka pēc skolu reformas darbu zaudēs aptuveni 6000 skolotāju, bet tas, cik skolu slēgs, vēl nav zināms. Arī mazās skolas varētu darboties, kaut vai kā lielo izglītības iestāžu filiāles. Pretējā gadījumā lauki paliks tukši. Tik liels skolotāju skaita samazinājums bezatbildīgi papildinās bezdarbnieku rindas. Ja valsts nespēj materiāli atbalstīt bez darba palikušos pedagogus, jādomā par viņu nākotni, piedāvājot apgūt jaunu profesiju vai paaugstināt kvalifikāciju citā specialitātē.Ir skolotāji, kuri varbūt arī nav tie labākie izglītotāji, bet daudz ir tādu, kuri, strādājot ar skolēniem, atdod visu enerģiju un dara to ar prieku, jo tas ir viņu sirdsdarbs. Arī es tādus pazīstu, un šo skolotāju darba mīlestību var tikai apskaust. Nesen satiku savu bijušo skolotāju. Aprunājāmies, un sarunas beigās viņa teica, ka ar bažām gaida katru nākamo dienu, jo nezina, vai vēl būs darbs, jo ģimenei tas ir vienīgais iztikas avots.Skolotāju kongresa valdes priekšsēdētājs Edgars Kramiņš izglītības sistēmu salīdzināja ar brūkošu namu. Viņaprāt, ir nosodāmi, ka ministrija rada apstākļus, lai pašvaldības būtu spiestas slēgt skolas, pašai ministrijai no atbildības izvairoties. Pausts arī viedoklis, ka skolotāji, kā sabiedrības locekļi un jaunās paaudzes veidotāji savā ziņā ir vainīgi pie valstī notiekošā. Pedagogiem vispirms būtu jāvērtē pašiem sevi un jādomā, ko var darīt, lai jaunā paaudze augtu intelektuāli gudra un patriotiski noskaņota.Skolotājiem salīdzinājumā ar citu profesiju darbiniekiem ir arī vairākas priekšrocības, piemēram, ilgais apmaksātais vasaras atvaļinājums. Tie, kuriem skolotāja darbs tiešām ir sirdij tuvs, strādātu pat par minimālo algu, ja vien skolas saglabātu.Grūti klājas visiem, bet šobrīd izglītības sistēmā nevajadzētu veikt reformas. Citviet pasaulē ekonomiskās krīzes laikā vispirms līdzekļus atvēl izglītībai, nevis atņem tai.Slēdzot skolas un atlaižot skolotājus, valdība tikai pierāda, ka bērni nav mūsu valsts nākotne.
