No Latvijas 1941. gada 14. jūnijā spaidu darbos izveda tūkstošiem latviešu. Sunākstietis Jānis Ziemelis ir viens no tiem, kurš cietis no komunistiskā genocīda, un, kaut toreiz vēl bija pusaudzis, arī viņu izsūtīja uz Sibīriju. Jāņa kungs “Staburagam” pastāstīja savas atmiņas par piedzīvoto.
Vagonā četrdesmit cilvēku
Jāņa Ziemeļa dzimtā vieta ir Siguldas pusē. Kad Latvijā ienāca Padomju Savienības karaspēks, viņš kā izpalīgs strādāja Rīgā lidlaukā. “Tur arī mūs visus saņēma ciet, neviens neko nepaskaidroja, iedzina pirtī, kur nomazgāja ar aukstu ūdeni, sadzina vilciena vagonos, un viss,” atceras Jānis Ziemelis. “Naivi cerējām, ka mūs vedīs uz Rīgas staciju.”
Jāni Ziemeli kopā ar citiem apcietinātajiem aizveda uz Jelgavu, no turienes bez jebkādiem paskaidrojumiem un tiesas sprieduma — uz Tālajiem Austrumiem. “Sadzina mūs lopu vagonā, kur bija sataisītas divstāvu koka nāras, un apmēram mēnesi mēs “ceļojām” uz “tālo zemi”,” atminas Jāņa kungs. Katrā vagonā bija ap četrdesmit cilvēku. Vagona sienā bija ierīkota caurule apmēram ugunsdzēšamā aparāta lielumā, un tur ieslodzītie varēja nokārtot dabiskās vajadzības. Antisanitārie apstākļi un slimības darīja savu. “Jau ceļā cilvēki mira, arī no mūsu vagona vilciena galapunktā iznesa divus mirušos, citos vagonos to bija pat vairāk,” stāsta Jānis Ziemelis. “Arī pats ceļā uz Sibīriju saaukstējos, bet man palīdzēja kolēģis Andris Bērziņš, kurš bija mediķis, viņam līdzi bija medikamenti. Ja nebūtu zāļu, kas to lai zina, kā tas beigtos.”
Pirmā pietura bija tikai Omskā. “Tur mūs izdzina ārā, nostādīja rindā un pēc tam sadzina pirtī. Pēc tam atkal vagonos iekšā. Ceļš uz nekurieni turpinājās,” saka Jāņa kungs.
Lēģerī satiek paziņas
Jāni aizveda uz Vladivostoku, tur ieslodzītos izlaida ārā. “Nebijām ne mazgājušies, ne lāgā ēduši, taču utu un blusu apsēsti,” stāsta Ziemeļa kungs.
Izsūtītos sadzina tādā kā lopu aplokā, kuram apkārt bija metāla stiepļu žogs. Tur atkal viņus izģērba, atņēma visas personīgās mantas. “Man līdzi bija fotogrāfijas, pat tās atņēma,” stāsta Jāņa kungs. “Apsargi ieskatījās visur, kur vien var, ka tik kaut kas nav noslēpts! Atņēma pulksteņus, virsniekiem, kuriem bija labāki zābaki, uzreiz novilka. Ja kaut kas bija noslēpts un to atrada, tad “vainīgo” aizveda un nošāva.”
Pēc tam visus aizveda uz Portvaņinas ostu Klusā okeāna krastā. Toreiz ostas, kura vēl joprojām ir Tālajos Austrumos, nebija, un izsūtītie to uzbūvēja. “Spridzinātāji spridzināja kalnus, kas bija visapkārt, un mēs vagonetēs vedām klinšu bluķus.” Saspridzinātos klinšu bluķus veda uz jūru. Daļa ieslodzīto strādāja mežā, kur sagatavoja kokmateriālus un malku.
Nometinājuma vietā bija ap 400 latviešu. “Tur satiku pat savus paziņas,” teic sunākstietis. “Toreiz jau tur nekā cita nebija, tikai lēģeri. Nebija arī nekādu saziņas iespēju, visi dokumenti bija atņemti. Nevarēju pat nosūtīt vecākiem ziņu, ka esmu dzīvs. Visapkārt mežs un nometnes, pat iespēju aizbēgt no turienes nebija.”
Ikdienas dzīves apstākļi bija uz izdzīvošanas robežas. Ieslodzītie dzīvoja 30 — 40 metru garā koka barakā, gulēja uz koka lāvām tajās pašās drēbēs, kurās dienā strādāja. “Barakai gar abām pusēm bija koka nāras, kur gulējām,” atceras Ziemeļa kungs. “Vidū bija divas 200 litru metāla mucas, kuras izmantoja, lai apsildītu baraku. Tiem, kas gulēja tām tuvāk, bija karsti, bet tie, kuri tālāk, sala nost.”
Bargas ziemas
Apmēram pēc gada Jāņa Ziemeļa veselība jau bija sagrauta, un viņu nosūtīja uz ārstu komisiju. “Kas nu tā par komisiju,” saka Ziemeļa kungs. “Izģērba kailu, paskatījās — ja uz dibena āda karājas, tad darbam nederīgs. Tā arī mani nosūtīja uz “atpūtas” kolonnu, mēnesi tur pabiju. Tur vismaz deva nedaudz labāku ēdienu. Soju varēja dabūt. Lēģerī dienā deva tikai apmēram 200 gramu maizes un zivju zupu, kas bija vārīta no zivju atliekām. Ja dienas normu neizpildīji, tad ar šo “zupu” bija jāiztiek, jo tad maizīti arī nedeva.” Nekādu iespēju dabūt vēl ēdienu nebija. “Iztikām no tā, kas bija,” saka sunākstietis.
Darba diena ilga no gaismas līdz gaismai. “No rīta, kad mūs izdzina no barakas, konvojnieka pirmie vārdi bija: “Šag na pravo, šag na ļevo šķitaju za pobeg, streļaju bez preduprežģeņija!” (“Solis pa labi, solis pa kreisi tiek uzskatīts par bēgšanas mēģinājumu, šauju bez brīdinājuma! — aut.) Ziemas bija bargas, bet tādēļ darba diena nebija īsāka, nedz arī vieglāka. Vasarā, kad spīdēja saule, bija silts, kā mākoņains, tā jāvelk “pufaika”.
Kaut rāpus uz
Latviju!
Visā Sibīrijā toreiz bija vienas izvesto nometnes. Jautāts, kāda bija vietējo attieksme pret izsūtītajiem, Jāņa kungs atbild: “Kādi tur vietējie, visapkārt bija tikai lēģeri. Blakus bija vācieši, izsūtīti no Krievijas vidienes, kur viņi dzīvoja. Satikties ar viņiem jau neiznāca, bet redzēt viņus redzējām.”
Līdzās bija arī japāņi. “Katru rītu varēja redzēt, kā no barakas iznes vairākus līķus,” stāsta Jānis Ziemelis. “Japāņiem cita filozofija, daudzi no viņiem izdarīja pašnāvību. Viņi arī nodarīja kaitējumus. Būvējot dzelzceļu, viņi uz sliedēm uzgāza lielu klints bluķi, lai tās sabojātu.”
Visus izsūtītos vajāja neziņa par nākotni un nolemtības izjūta. “Ja toreiz kāds atvērtu nometnes vārtus un teiktu — vari iet! —, es kaut rāpus, bet uz Latviju būtu atrāpojis. Bet pat tādu iespēju mums nedeva,” saka Jānis Ziemelis.
Labi cilvēki palīdz
No izsūtījuma Jānis Ziemelis atgriezās 1947. gadā: “Toreiz mūs nez kāpēc atbrīvoja. Varējam doties mājās. Latvijā atgriezos zābakos, kuriem ar striķi bija piesieta zole, un satinies lupatās.”
Jāni kopā ar bēdubrāļiem no Sibīrijas vilcienā atveda līdz Liepājai. “Atpakaļceļš nebija neko vieglāks kā uz turieni, apstākļi vagonos tādi paši, tikai apsardzes nebija,” atceras Jānis Ziemelis. “Paldies labajiem cilvēkiem, kas iedeva paēst un izgādāja biļetes līdz Rīgai.”
Jānis Rīgā pie paziņām uzzināja, ka vecāki no galvaspilsētas pārcēlušies uz Skrīveriem. Mājā, kur vecāki galvaspilsētā dzīvoja, bija ierīkots krievu militāristu štābs, un viņiem ierādīja citu dzīvokli. Vecāki, baidoties no izsūtīšanas, devās uz laukiem.
Pēc atgriešanās izsūtītajiem bija jāparaksta dokumenti, ka viņi “nekur nav bijuši un neko nav redzējuši”.
Pēc izsūtījuma, lai nebūtu jādien padomju armijā, Jānis sāka strādāt uz dzelzceļa, jo darbu tur uzskatīja par militāro dienestu un armijā neiesauca. “Bet 1951. gadā šo likumu atcēla un mani iesauca dienestā, un tā vēl četrus gadus vergoju padomju varai, tikai šoreiz Turkmenistānā,” saka sirmais kungs.
Pēc dienesta Jānis strādāja Rīgā par sagādnieku, pēc tam toreizējā Stučkā, telefonaparātu rūpnīcā, par santehniķi un astoņdesmito gadu sākumā pārcēlās uz mierīgāku vietu, Sunāksti, kur dzīvo kopā ar dzīvesbiedri un vēl joprojām saimnieko savā nelielajā saimniecībā.
