Cilvēku nežēlībai laikam robežu nav. Šonedēļ Latviju pāršalca ziņa par briesmīgu notikumu, kad Rīgā gaišā dienas laikā automašīna notrieca 19 gadu vecu meiteni.
Cilvēku nežēlībai laikam robežu nav. Šonedēļ Latviju pāršalca ziņa par briesmīgu notikumu, kad Rīgā gaišā dienas laikā automašīna notrieca 19 gadu vecu meiteni. Triecienā samaņu zaudējušo jaunieti vainīgie ielika automašīnā, izveda ārpus pilsētas un … izmeta mežā pie Bauskas šosejas aiz Iecavas. Laikam jau cerībā, ka meitene, samaņu neatguvusi, nosals un par šaušalīgo noziegumu nevienam nepastāstīs.
Tomēr meitene, par laimi, izdzīvoja. Pēc kāda laika jauniete atžirga, izrāpās no grāvja un ar starppilsētu autobusu atbrauca līdz Rīgai. Ārsti meitenei konstatēja smadzeņu satricinājumu un kreisā augšstilba sasitumu. Laimīgas sagadīšanās dēļ nav apsaldējumu un paliekošu veselības traucējumu. Tomēr baisā apziņa, ka tevi kā nevienam nevajadzīgu lietu izmet mežmalas grāvī, mūžam neaizmirsīsies.
Briesmīgi, ka mūsu vidū ir cilvēki, kuri bailēs no soda spējīgi uz šādu prātam neaptveramu nežēlību. Cerams, policija atradīs vainīgos un viņi saņems pamatīgu sodu, nevis tiks cauri ar lielāku vai mazāku naudassummu vai nosacītu sodamēru.
Taču pārsteidz ne tikai autovadītāja nežēlīgā rīcība. Arī sabiedrības vienaldzīgā attieksme. Naivi domāt, ka rīta stundā krustojumā nebija neviena, kurš spētu iebilst pret notriektās, bezsamaņā esošās jaunietes iecelšanu automašīnā. Neviens neiedomājās pavaicāt, kāpēc neizsauc policiju, kāpēc nebrauc neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīna? Kāpēc vainīgie pirms policijas ierašanās aizbrauc no notikuma vietas? Noteikti kāds vienaldzīgi gāja garām un noskatījās, sak, ne mana cūka, ne mana druva…
Tieši šī vienaldzība ir visbīstamākā, jo ļauj netraucēti nežēlīgi rīkoties tiem, kam nekā nav svēta.
