Trīs dienas pirms Eiropas Konstitūcijas parakstīšanas Romā rajonu žurnālistiem bija iespēja īsu mirkli tikties ar ārlietu ministru Arti Pabriku. Viņš pastāstīja par šī līguma nozīmi mūsu valsts politikā un atbildēja uz dažiem jautājumiem.
Trīs dienas pirms Eiropas Konstitūcijas parakstīšanas Romā rajonu žurnālistiem bija iespēja īsu mirkli tikties ar ārlietu ministru Arti Pabriku. Viņš pastāstīja par šī līguma nozīmi mūsu valsts politikā un atbildēja uz dažiem jautājumiem.
Līgums 300 lappusēs
Lai arī Latvijā valdība kritusi, Eiropas Komisija vēl nav apstiprināta, tas netraucēja greznā un simboliskā ceremonijā 29. oktobrī parakstīt Eiropas Konstitucionālo līgumu jeb Eiropas Konstitūciju. Tas norisinājās Romas Kapitolijas kalnā, kur savlaik 1957. gadā martā parakstīja tā saukto Romas līgumu, kas bija pamatā sākotnēji sešu valstu radītās Eiropas Atomenerģijas kopienas un Eiropas Ekonomiskās kopienas izveidošanai.
Eiropas Savienības dalībvalstīm ir divi gadi, lai Konstitūciju ratificētu. Latvijā tas notiks nākamgad. Astoņas dalībvalstis nolēmušas šajā sakarā rīkot referendumu, bet pārējās to ratificēs nacionālajos parlamentos. Tā iecerējusi rīkoties arī Latvija. Lai varētu izteikt savu viedokli par vai pret Konstitūciju, tā būtu jāizlasa. Taču šis Konstitucionālais līgums ir diezgan bieza grāmata ar vismaz 300 lappusēm, un diez vai katrs mūsu valsts pilsonis ir gatavs iedziļināties šajā dokumentā. Tāpēc Ārlietu ministrija ieplānojusi plašu izskaidrojošo kampaņu.
Pirmo reizi vienots dokuments
Ārlietu ministrs Artis Pabriks stāsta:
— Šī Latvijai ir vēsturiska nedēļa. Domāju, ka notikumam ir ne tikai saturiska, bet arī simboliska nozīme. Pēdējos desmit gados pēc Padomju Savienības sabrukuma un Berlīnes mūra krišanas Eiropa beidzot ir atkal tajās robežas, kurās tā bija 11.—12. gadsimtā.
Pastāv uzskats, ka Konstitūcija nav ideāls dokuments. Daži pat teiktu, ka tā ir nekonkrētāka vai izplūdušāka par Latvijas konstitūciju. Tomēr ir arī daudz pozitīva. Pirmo reizi Eiropas vēsturē ir viens kopīgs dokuments, kurš raksturo šo savienību, skaidro, kā šī kopiena fukncionē, kādas ir savienības valstu kopējās un atsevišķās tiesības un pienākumi, kādā veidā valstis viena otrai palīdz. Konstitūcija dod lielākas garantijas mums saņemt palīdzību no citām valstīm, ja rodas kādas problēmas, piemēram, dabas katastrofas. Ir definētas cilvēktiesības, darba, sociālās, bērnu, ekonomiskās tiesības un intereses.
Konstitūcija tapa vēl pirms Eiropas Savienības paplašināšanas, tas nozīmē, ka 15 toreiz esošo valstu pārstāvji pieaicināja 10 dalībvalstu pārstāvju šī dokumenta izstrādē. Līdz ar to arī paši to esam veidojuši. Neesam iestājušies savienībā, kura uzrakstījusi kaut ko mums un kam mēs nepiekristu.
Eiropas Savienībā pēc Otrā pasaules kara pamatojās ar dažādiem līgumiem — Nicas un Māstrihtas līgumu, citām vienošanām, tagad visas šīs lietas beidzot ieliktas vienā kopīgā dokumentā.
Lielai valstij vairāk ko zaudēt
— Svarīga ir tiekšanās pēc kopīgas ārpolitikas un aizsardzības politikas. Mazai valstij, arī Latvijai, tas ir ļoti izdevīgi un svarīgi. Daži eiroskeptiķi apgalvo, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā mēs zaudējam daļu suverenitātes. Kā politologs varu teikt, ka maza valsts, iestājoties šādā kopienā, iegūst tikai lielāku politisko varu, lielāku politisko ietekmi pasaulē un Eiropā.
Kam ir vairāk ko zaudēt? Mazai valstij, kurai ir maza ietekme, vai lielai valstij, kurai ir liela ietekme? Lielā valsts, iestājoties šādā apvienībā, zaudē vairāk, un tās ietekme var tikai mazināties, bet mazo valstu — pieaugt. Esot Eiropas Savienībā, mums ir iespēja izteikties, būt klāt visos procesos. Ja mēs nebūtu šajā apvienībā, tikties ar citu valstu vadītājiem varētu tikai ar diplomātu palīdzību. Ticiet man, mazas valsts diplomātam vai ārlietu ministram iegūt tikšanos ar lielas valsts pārstāvjiem nav nemaz tik viegli. Mēs viņus vienkārši neinteresējam. Taču tagad reizi mēnesī 25 valstu pārstāvji, arī mēs, sēžam pie viena galda un sarunājamies.
Morāle vai ekonomiskās intereses
— Kāds ir jūsu viedoklis un Latvijas nostāja par notikumiem Baltkrievijā?
— Man ir divējāds viedoklis, kurš saistīts ar morāli un mūsu valsts interesēm. Nevaram klusēt par to, kas notiek kaimiņvalstī. No politiskā viedokļa tas nav pieņemami ne mums, ne arī Eiropai kopumā. Cilvēkus uz ielas sit, viņi pazūd bez vēsts, nav iespējams brīvi izteikties! No otras puses, esot Baltkrievijas kaimiņiem, jāņem vērā arī uzņēmēju un valsts kopējās ekonomiskās intereses, kuras Baltkrievijas prezidents var arī izmantot pret mums. Viņš var pateikt, ka tranzītceļš vairs nevedīs cauri Latvijai, bet cauri Krievijai uz Sanktpēterburgu. Lai Latvija cieš zaudējumus, ja grib mums mācīt demokrātiju. Latvijā ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskata, ka mums nevajag pacelt balsi un jāļauj baltkrieviem darīt, ko viņi vēlas.
Man mērķis un vēlme ir mēģināt abas šīs nostājas apvienot un, nekaitējot Latvijas interesēm, saglabāt mūsu morāli un principus.
Tā ir Eiropas Savienības problēma
— Kad ratificēs Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kas tagad ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža?
— Tam jānotiek drīzumā. Noteiktu datumu gan nosaukt nevaru. Taču arī Eiropas Savienībā pie tā strādā. Īpaši uztraukties nevajadzētu, jo gribu teikt, ka tā vairs nav Latvijas, bet gan Eiropas Savienības problēma. Droši varam paļauties uz to, ka mūs savienībā dzird un uzklausa. Arī Eiropas Savienībā neviens negrib, lai robeža kaut kādā veidā būtu caurspīdīga, pārejama, nedroša. Pēc 1. maija tā kļuvusi spēcīgāka. Lidmašīnas patrulē virs valsts teritorijas, ir nauda robežas nostiprināšanai.
Mainīt nostāju nevar piespiest
— Krievija robežlīgumu neratificē principa pēc, lai piespiestu Latvijā ieviest divvalodību, mazākumtautību skolās ļautu mācīties krievu valodā. Vai Eiropas Savienība, ratificējot šo līgumu, nevar mūs piespiest atkāpties no savas nostājas?
— Eiropas Savienībai šobrīd nav vienotas ārpolitikas, un pēc
1. maija mums ir liela iespēja definēt šo ārpolitiku attiecībā uz Krieviju, jo tā ir mūsu kaimiņvalsts. Mēs saprotam šīs valsts valodu, mentalitāti, zinām, ko šie cilvēki domā un dara. Krievijai tas ir principa jautājums, taču viņus vairāk vada dažādas intereses.
Ja mēs pietiekami veiksmīgi funkcionēsim Eiropas Savienības iekšienē, tā mums diezin vai varētu piespiest kaut ko mainīt. Kāpēc? Ja runājam par mazākumtautību politiku un tiesībām, par valodas tiesībām Latvijā, nodrošinājums mazākumtautībām mūsu valstī ir augstāks nekā vidēji Eiropā. Mēs zinām par rasistiskiem uzbrukumiem dažās lielās Eiropas pilsētās, kādas ir imigrantu tiesības Londonā, Parīzē, Berlīnē. Ja kāda no Eiropas valstīm pat teorētiski gribētu mums kaut ko pārmest, mēs esam gatavi minēt šos piemērus. Esam arī gatavi veidot kopīgu minoritāšu tiesību politiku ES.
Irāku pamest vēl nedrīkst
— Cik ilgi Latvijas karavīri vēl uzturēsies misijā? Vai tas nesabojās attiecības ar lielajām Eiropas valstīm, kuras ir pret karadarbību Irākā?
— Domāju, ka mūsu karavīriem Irāku vajadzētu pamest tad, kad šī valsts saka — mēs paši varam tikt ar visu galu. To redzēsim tikai pēc vēlēšanām 2005. gada sākumā. Esam noķerti kā tīklā. Nevienam negribas karot un mirt. Ja šobrīd viss ārzemju karaspēks, kas ir Irākā, atstātu šo valsti, iedomājieties, kas tur notiktu! Tas reģions vienkārši uzsprāgtu, un liesmas atnāktu arī līdz Eiropai. Mums jādod savs ieguldījums situācijas stabilizēšanai.
Vairākas valstis ir pret karu Irākā, piemēram, Vācija un Francija. Spānija sākumā nosūtīja savus karavīrus uz Irāku, bet pēc tam atsauca. Taču šajās valstīs saprot Latvijas dilemmu. Mums Amerika bija stratēģiskā partnere, un mēs tajā laikā nevarējām pieņemt citu lēmumus, jo tad būtu problēmas iestāties NATO, saņemt atbalstu mūsu militārajiem spēkiem. Vadoties no nacionālajām interesēm, mums to vajadzēja darīt.
