Kaspars Zaltāns ir viens no tiem, kura vārdu vismaz skolā zināja arī tie, kuriem nebija ar viņu saistības. Iespējams, tāpēc, ka savas zināšanas un spriedumus viņš necentās paturēt sevī. Es Kasparu ievēroju, kad viņš ar 1991. gada barikāžu muzeja mobilo ekspozīciju jau kā vēsturnieks viesojās Pļaviņu novada ģimnāzijā, kur pats reiz mācījās. Šobrīd Kaspars gan vairāk ir rīdzinieks, bet saikni ar dzimto pusi nezaudē. Viņš ir arī līdzautors grāmatai, kas iznāks Pļaviņu pilsētas 90. jubilejas gadā. Par to Kaspars gan nevēlas izteikties, kamēr darbs vēl nav pabeigts. Lai saglabājas intriga.
Sāk ar tūrismu
— Par vēsturi interesējāties jau skolā un ieceri par darbu šajā jomā esat arī piepildījis. Ir tā, kā domāts un gribēts?
— Gan jā, gan nē, jo ar laiku jau uztvere par lietām un domas mainās. Ja vēl skolas laikā domāju par vēstures skolotāja profesiju, tad, studējot Latvijas Universitātes pirmajos kursos, interese vairāk bija par Vēstures institūtu. Aizrāvos arī ar arheoloģiju, bet tagad esmu Barikāžu muzejā, kas no vēstures viedokļa ir pavisam cits gadsimts. Tomēr vēsture kopumā ir lauciņš, kas man joprojām ir interesants, un esmu tajā palicis. Paralēli darbojos arī Rīgas tūrisma industrijā.
— Kāpēc tomēr neturpinājāt nodarboties ar arheoloģiju?
— Tā ir ļoti interesanta, bet diemžēl sezonāla nodarbe, ja pašam nav privātas kompānijas vai neesi iesaistīts kādā konkrētā projektā. Bija arī piedzimis dēls, un vajadzēja domāt par regulārākiem ienākumiem. Turklāt arheoloģiskie izrakumi parasti ir dažādās Latvijas vietās, tāpēc bieži iznāk būt projām no mājām. Tā ka arheoloģija palikusi interešu līmenī.
— Darbs muzejā bija apzināta izvēle?
— Tā nejauši lietas sakārtojās. Vēsture tomēr ir diezgan šaura joma. Ja ar ekonomista izglītību vari strādāt daudz kur, tad vēsturniekam tik plašu iespēju nav. Tāpēc vispirms sāku tūrismā, un, kad atbrīvojās vieta Barikāžu muzejā, pārgāju uz turieni, kur esmu joprojām.
— Tas ir interesantāk kā arheoloģija?
— Pāris mēnešu laikā šis vēstures posms mani ļoti aizrāva, un interese nav zudusi joprojām. Tas galvenokārt ir divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis posms joprojām ir maz pētīts. Turklāt uzskatu, ka mana paaudze ir pirmā, kas var veiksmīgi to dokumentēt, jo neesam bijuši tajā tieši iesaistīti. Līdz ar to mums nav šo emociju, gatavu spriedumu, ka nereti tikai traucē. Otrkārt, tas ir ļoti dinamisks laiks, jo pāris gados “iespiesti” vairāki nozīmīgi notikumi.
Ar skatu no malas
— Vēstures faktiem tomēr mēdz būt vairāki formulējumi. Vai izdodas tajā atrast zelta vidusceļu?
— Vēsturē nekad nav tikai balts vai melns. Ir darbs ar vēstures avotiem. Katru dokumentu, atmiņas vai citus avotus iespējams skatīt no dažādiem griezumiem, atlasot sev vajadzīgo informāciju. Barikāžu muzejā darbs nav viegls, jo ir ne tikai fakti, bet arī emocijas, atmiņas, kas piedzīvotas salīdzinoši nesen. Tas laiks kopumā ir maz dokumentēts, jo baidījās, kā tas viss beigsies. Tāpēc daudz jāintervē cilvēki. Kad rodas pretrunas, jāmeklē papildu avoti, tas viss jāizvērtē un jārod zelta vidusceļš.
— Vai gados jaunu muzeja darbinieku apmeklētāji uztver nopietni?
— Rīgā muzejos ir arvien vairāk mana vecuma muzejnieku, jo ir noticis paaudžu lūzums un daudzi pieredzējuši darbinieki beiguši strādāt. Tomēr es neteiktu, ka mani kāds uztvertu nenopietni. Ja esi pārliecināts par to, ko dari, viss kārtībā.
— Vai jauniešiem interesē vēsture? Kā viņiem to interesanti pastāstīt, bet varbūt viņiem tā nemaz nav jāzina?
— Jaunieši bieži sastopami muzejā, jo skolotāji viņus uz turieni ved. Mums ir pedagoģiskās nodarbības dažādām vecuma grupām, arī maziem bērniem. Tās vairāk ir interaktīvas, un cenšamies ar jauniešiem runāt, nevis lasīt lekcijas. Diskutējot kopā veidojam izpratni par lietām. Vai jauniešiem jāzina vēsture? Nepārprotami — jā. Ir jārada cilvēkam piederības izjūta savai zemei un valstij. Vēsture ir daļa no tā visa.
Jāļauj dzīvot tālāk
— Vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs teicis, ka mēs esam pelnījuši visu to, kas mums ir, un visu, ko mums ir izdevies saglabāt. Vajag nemainīgi saglabāt visu?
— Tas ir daudz komplicētāk. Piemēram, daļa uzskata, ka jebkurš kultūras piemineklis ir kaut kas monumentāls, kas iekonservēts laikā — neko mainīt tajā nedrīkst. Otra teorija ir, ka piemineklim jāļauj turpināt dzīvot un attīstīties. Viens piemērs ir Dubultu dzelzceļa stacija. Tur vairs nav tukša uzgaidāmā telpa, bet izveidota mākslas izstāžu zāle. Ir svarīgi saglabāt pamatvērtību, bet tajā visā var ielikt jaunu saturu, ja iepriekšējais vairs nav aktuāls. Pats dzīvoju Āgenskalnā, kur netālu ir Alises ielas ūdenstornis, kas šobrīd stāv tukšs un neizmantots. Labāk tomēr rast šādam objektam apsaimniekotāju, nevis atstāt novārtā. Tam visam gan jābūt stingrā speciālistu uzraudzībā, lai jaunais nesabojātu veco. Tas ir tas zelta vidusceļš — lai ēka vai lieta turpina dzīvot, nezaudējot savu vērtību un nozīmi.
— Laba ideja ir arī muzeja mobilā ekspozīcija busiņā. Ar to esat bijis daudzās Latvijas skolās, tostarp Pļaviņu. Kā ir atgriezties savā skolā?
— Skolotāji lielākoties palikuši tie paši, lai gan ar katri reizi viņu kļūst mazāk. Tos, kurus atceros kā skaļus un kaitinošus pirmā stāva (tajā mācās jaunāko klašu bērni — aut.) iemītniekus, tagad pēkšņi jau ir vidusskolēni. Citādāk — viss kā senāk. Tā kā ar šo busiņu būts tik daudzās skolās, tad Pļaviņas vairs neuztveru īpašāk.
— Kāds pats bijāt skolā?
— Tas gan jāprasa skolotājiem, kuri to pratīs pateikt vislabāk. Es domāju, ka gudrs un “lecīgs”. Vienmēr jau svarīgi, kāda ir attieksme pret konkrētu mācību priekšmetu.
— Cilvēkam vispār ir nozīmīgas saknes — vieta, no kurienes viņš nācis?
— Daudzās situācijās noteikti. Ļoti daudziem Rīgā dzīvojošajiem tā nav dzimtā vieta, tāpēc, iepazīstoties ar kādu, viens no pirmajiem jautājumiem cilvēkiem parasti ir — no kurienes viņš nācis. Lai lielajā rīdzinieku “zupā” varētu izšķirt sevi, sava identitāte ir svarīga. Pļaviņām gan grūti noteikt teritoriālo identitāti, bet par vienu varam būt droši — esam pa daļai no visa, tikai ne Kurzeme.
Svarīgas visas detaļas
— Kas interesē brīvajā laikā?
— Ceļošana. Ne tik daudz uz ārzemēm, bet tepat pa Latviju. Nesen viena kolēģe gāja projām no darba, un sarīkojām atvadu braucienu pa Ziemeļkurzemi. Apmeklējām arī Mazirbes laivu kapsētu, kas ir padomju laikā tapis objekts, lai zvejnieki ar lielajām zvejas laivām nemūk projām uz Skandināviju. Tās visas savilktas kāpās. Tā ir sirreāla sajūta, ejot pa mežu, kur aug sēnes, starp kokiem redzēt arī šīs laivas.
— Kaut kur dodoties, izdodas tā vienkārši atpūsties vai arī vēsturnieks sevī tomēr nesnauž?
— Tā sauktais profesionālais kretīnisms nezūd nekad… Nesen ar ģimeni bijām Vaivaros, un iznāca pievērst uzmanību to dzelzceļa stacijai. Tā kļuvusi jau bēdīga slavena ar to, ka vēsturiskā koka būve izjaukta un 250 metru tālāk atkal salikta faktiski pļavā. “Ēkas pārnešanas” laikā pazuda vairākas būvdetaļas. Šobrīd stacijas funkciju pilda ar dēļiem apšūti trīs metāla konteineri. Nespēju apmeklēt staciju tikai kā vietu, kur nopirkt biļeti, uzreiz sāku domāt par kultūras mantojumu un arhitektūru. Šo domāšanu grūti “izslēgt” un, iespējams, arī nevajag. Tas jau ir izglītības pamatā — spēt analizēt un interesēties par lietām, kas apkārt.
— Ko gribētos, lai no šī laika paliek vēsturē?
— Lai objektīvi paskatītos uz kādu laiku, tas jādara no attāluma un, visticamāk, nākamajām paaudzēm. Tāpēc grūti pateikt, kas šobrīd ir visnozīmīgākais. Tā varētu būt domāšanas maiņa, kad zūd padomiskais, kurā nevienam nekas nepiederēja un neinteresēja. To jūt kaut vai ēku restaurācijā. Tas ir cits jautājums, kā katram veicas ar šiem darbiem, bet iepriecina šī vēlme saglabāt to, kas bijis svarīgs un vērtīgs.
