– Mums ir atļauts mēģināt ārā, to arī darām. Ar koristiem tiekamies Aizkraukles novada vidusskolas pagalmā, kur mums uzslieta telts gadījumam, ja līst lietus. Viss koris mēģinājumos nevar sanākt kopā, strādājam pa balss grupām, nepārsniedzot atļauto dalībnieku skaitu. Ar kori “Aizkraukle” gatavojamies gadsimta garākajai līgodziesmai. 21. jūnijā veiksim ierakstu, ko sūtīsim atskaņošanai radio. Ar jauniešu kori “De Cantare” piedalāmies e-dziesmusvētku projektā, gatavojam Mārtiņa Brauna “Daugaviņu”.
Kolektīvā māksla attālināti nedarbojas. Interneta plūsma katram ir citādāka, par to pārliecinājās arī profesionālie kolektīvi un nonāca pie tāda paša secinājuma. Tas ir nebaudāms process, kas rada negatīvu sajūtu un priekšstatu. Iedomājieties, katrs savā laikā sāk. Ja vēlas kaķu koncertu, tad var tā dziedāt. Koristiem izveidota saite, kurā var apgūt dziesmu patstāvīgi, notis ir pieejamas, un tad, tiekoties kopā mēģinājumā, atliek visu savienot.
Nezāles neiznīkst! Tie, kas vienmēr ir darbojušies un dziedājuši, turpina to darīt. Kurš ir aizņemtāks, paņem pauzi. Ir dažādas lietas, kas kolektīva dalībnieku motivē vai, tieši pretēji, demotivē. No svara ir arī emocionālais un psiholoģiskais stāvoklis, vai ir darbs, vai šajā laikā cilvēks jūtas vientuļi. Nav vienas mērauklas, visi šie aspekti atstāj ietekmi uz to, cik šajā laikā cilvēks ir motivēts turpināt apmeklēt mēģinājumus. Strādāju ar tiem, kas atsaucās, uzmundrinām viens otru. Nevar viennozīmīgi teikt, ka ir dalībnieku atplūds vai pieplūdums, bet jāatzīst, ka nav tā, kā bija pirms pandēmijas. Motivācija “koncerti” ir pagātnē un nākotnē. Ķeramies pie katra iespējamā varianta, kas ļauj uzstāties. Šobrīd tie ir iepriekšminētie projekti. Svarīgi uzturēt pulsu, visvienkāršāk būtu neko nedarīt un pārmest, sakot, ka viss ir slikti. Esmu optimists, tas laikam ir lipīgi, jo tieši ar tādiem cilvēkiem arī strādāju. Neliegšu, ka arī man šajā laikā bijuši depresīvi brīži. Nav viegli attālinātajā izglītībā noklausīties katra bērna audioierakstu, aizsūtīt atsauci. Pēc šādiem brīžiem saņemu pozitīvas atsauces un saprotu, kādēļ tas viss bija nepieciešams.
Vakcinācijas jautājumā man domas dalās. Ja es nestrādātu ar koriem, tad doma par vakcinācijas nepieciešamību man nebūtu aktuāla vismaz gadu. Plašu pētījumu joprojām nav, pieejamā metodoloģija vēl ir ļoti “zaļa”. Esi vai neesi vakcinējies, tāpat pastāv iespēja pārslimot vai pārnēsāt šo slimību. No otras puses, strādājot ar kori, būtu jāvakcinējas. Ir atšķirība, esi ierindas dziedātājs vai kora virsdiriģents, kolektīva vadītājs. Pieļauju, ka vakcinēšos ne agrāk kā rudenī. Tomēr šaubu moments par šo lēmumu joprojām ir liels. Tā ir brīva izvēle, vienīgi tiekam nedaudz nostādīti pretnostatījumā — vakcinētie un nevakcinētie.
Jebkurā gadījumā pozitīvi vērtēju līdz šim paveikto. Valdībai ir jāmeklē risinājumi šajā situācijā, un tas arī tiek darīts. Tomēr uz vakcināciju raugos ar lielu pietāti.
Pieļauju iespējamību, ka rudenī mūs atkal pāršalks jauns pandēmijas vilnis. Tagad esam tiktāl adaptējušies, ka jau zinām, kā rīkoties tādā situācijā. Turpinu sekot līdzi e-projektiem, ko ar koriem varētu realizēt, lai saglabātu mākslas attīstību. Arī esošajā situācijā kolektīvi var saglabāt snieguma kvalitāti. Pēc nelielas pauzes atsākot strādāt ar jaunu sparu, ir rezultatīvāk, nekā ieslīgstot rutīnā. Mēs nezinām, kas notiks rīt, tādēļ tagad strādājot tiek ieguldīta maksimāla atdeve. Šī pieredze norūda psiholoģiski un iemāca mobilizēties. Iespēju ir daudz, cilvēki meklē un atrod risinājumu katrai situācijai.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par materiāla saturu atbild laikraksts “Staburags”.
