“Vai tu dziedāji Mežaparka Lielajā estrādē?” mazliet neticīgi jautāja paziņa, jo televīzijā bija redzējusi līdzīgu seju manējai. Dziedāju gan — kopā ar jaukto kori “Aizkraukle”. Šajā korī gan dziedu tikai apmēram gadu, un piedalīšanās 8. Pasaules koru olimpiādes lielkoncertā 13. jūlijā bija viens no šī gada lielākajiem un jaukākajiem notikumiem. Lai izjustu koru olimpiādes gaisotni, man nav jāskatās videoieraksti, domās pārceļos uz Rīgas centru, kur notika dažādu valstu koru koncerti, un uz Mežaparka estrādi, kur kopkorī pulcējās tūkstošiem dziedātāju no visas pasaules. Tur nāk daiļas Ķīnas meitenes un stalti puiši, skrien Japānas jaunieši baltos kreklos, ierodas Dienvidāfrikas dziedātāji…
Neaizmirstami ir pērkona dārdi un zibens zibšņi Mežaparka Lielajā estrādē tieši tad, kad ģenerālmēģinājumā bija jādzied Mārtiņa Brauna dziesma “Saule. Pērkons. Daugava”. Lietus gāzās pār estrādes kāpnēm lielām, platām straumēm, bet Japānas bundzinieki steidza glābt savas milzīgās bungas. Lielkoncertā viņi ar savu priekšnesumu vairs nepiedalījās, lai gan dabas varenā spēka izpausmes bija pierimušas.
Par šo vasaru atgādinās arī piezīmes dziesmu grāmatas malās, kas tapa ģenerālmēģinājuma laikā. Kādā lappusē ir diriģenta Māra Sirmā teiktais, kad kopkorī dziedājām Jāzepa Vītola “Gaismas pili” — nevis gumijoti, bet ņipri! To arī novēlu ikvienam Jaunajā gadā — lai mūsu ikdienas solis, notikumi, kurus radām un kuros piedalāmies, izjūtas, domas, sapņi un darbi ir ņipri!
