Nejaušības, veiksmīgas sagadīšanās, mērķtiecība un ticība pašam sev pat tad, ja citi netic — šķiet, tā īsumā varētu formulēt koknesieša Magnusa Eriņa ceļu uz panākumiem. Un panākumi viņam patiešām ir: 25 gadu vecumā Magnuss ir dīdžejs, radio “Pieci.lv” programmas “Pilnīgs vakars” vadītājs, aizkadra balss TV raidījumā “Ķepa uz sirds”, šogad vadījis Latvijas Televīzijas XI Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku raidījumu “Lai top”, koncertu “Top Latvijas Likteņdārzs!”, kā arī daudzus citus pasākumus.
Magnuss visu ir sasniedzis pats, lai gan ne vienmēr tas ir bijis viegli, un tieši tāpēc viņa stāstītajā der ieklausīties gan tiem, kuri vēl meklē savu ceļu, gan tiem, kuriem šobrīd ir izvēle — atbalstīt sava ceļa meklētājus vai mietpilsoniskās bailēs censties tos apturēt.
Vislabākā atriebība — panākumi
— Sabiedrībā valda divi pretēji uzskati par izglītības nozīmību panākumu veidošanā. Kāda ir tava izglītība un pieredze šajā jautājumā?
— Līdz 9. klasei mācījos I. Gaiša Kokneses vidusskolā, Koknesē pabeidzu arī mūzikas skolu. Tad divus gadus biju Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolas audzēknis, bet tā laikam īsti nebija mana vieta. Vidusskolas pēdējās klases pavadīju Rīgas Angļu ģimnāzijā. Iestājos Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas zinātņu nodaļā, bet sagaidīja vilšanās… Pēc gada studijas pārtraucu un sākās sevis izzināšanas gadi, kuri, protams, daudziem šķita liela bezatbildība…
Tas, ka man neticēja, patiesībā deva vēl lielāku enerģiju darboties. Tā jau saka — panākumi ir vislabākā atriebība.
— Kādi bija tavi nākotnes sapņi, beidzot vidusskolu?
— Jau 11. klasē es skaidri zināju, ko vēlos! Sanāca, ka toreiz kādā projektā intervēju radio dīdžeju Tomu Grēviņu. Man tad bija kādi 17 gadi, un es skaidri sajutu — gribu būt radio! Šo domu paturēju galvā, un to man neviens nevarēja atņemt. Bet kā tur tikt?
— Un tomēr tu piepildīji savu sapni! Kā tev tas izdevās?
— Liela daļa veiksmes un liela daļa ticības sev! Neraugoties uz nebūšanām ar izglītību, mana profesionālā karjera tomēr palēnām sāka veidoties. Sākums tai meklējams jau vidusskolas laikā — toreiz spēlēju Rīgas Tehniskās Universitātes pūtēju orķestrī. Kādā izbraukuma koncertā iepazinos ar meiteni, kura vēlāk sāka strādāt Latvijas Televīzijā un kļuva par raidījuma “Ķepa uz sirds” režisora asistenti. Tika meklēta aizkadra balss, un šī meitene ieteica mani. Tā nu jau četrus gadus esmu šī dzīvniekmīļu raidījuma komandā. Paralēli tam, protams, pelnīju iztiku arī citos veidos — pāris gadu biju bārmenis “Arēnā Rīga”, kas patiesībā bija ļoti labi, jo biju klāt gan daudzās hokeja spēlēs, gan dažādos koncertos. Pēc tam sāku strādāt apģērba veikalā “BangBang”, kopš 2013. gada arī šad tad Vecrīgas klubos piestrādāju kā elektroniskās un “house” mūzikas dīdžejs. Nebiju nekāds profesionālis, man vienkārši nepatika, cik vienveidīga mūzika skan visos klubos, tāpēc gribējās piedāvāt ko jaunu — kaut ko tādu, kas parasti līdz Latvijai atnāk pāris gadu vēlāk.
Nu, lūk, šajā laikā tika izsludināts konkurss — jaunizveidotais radio “Pieci” meklēja raidījuma vadītāju-dīdžeju. Pieteicos, izturēju visas trīs konkursa kārtas un tagad radio ir ļoti svarīga manas dzīves daļa.
Jābūt gatavam uz visu
— Kā notika konkursantu atlase darbam radio?
— Konkursa pirmajā kārtā bija pieci uzdevumi — piemēram, jāpiesaka dziesma, jāinscenē intervija un pat jāraksta eseja. Laimīgi ticis ar šiem uzdevumiem galā, tiku uzaicināts uz otro konkursa kārtu. Mūs, septiņus dalībniekus, darbam radio studijā apmācīja Artis Volfs, kuru es vienmēr esmu uzskatījis par vienu no spēcīgākajām radio ētera personībām Latvijā, tāpēc bija tiešām vērtīgi mācīties tieši pie viņa.
— Kā iejuties jaunajā darbā?
— Pirmās sajūtas, vadot dienas programmu, nebija īsti patīkamas — nezināju, kā izturēties, kā komunicēt. Labāk jutos, vadot nakts pārraidi “Pusnakts basi”, kur man bija iespēja atskaņot cita veida mūziku, un ko jau biju spēlējis kā dīdžejs. Diemžēl radio koncepts mainījās un šī raidījuma vairs nav. Šobrīd mans ētera laiks ir no pulksten 20 līdz pusnaktij, vadot programmu “Pilnīgs vakars”, kur mums klājas ļoti jautri.
— Kāpēc tev šis darbs šķiet vislabākais?
— Tā sajūta, ka cilvēki mani dzird, ka varu atstāt iespaidu, likt cilvēkiem aizdomāties. Es tiešām baidos, ka vienā brīdī cilvēki pārstās domāt! Tāpēc ir svarīgi runāt, ieklausīties un izprast cilvēku prātus… Vispār no malas jau laikam diezgan smieklīgi — sēdi viens pats telpā, skaļi runā, smejies, žestikulē, priecājies par mūziku, un pašam viss šķiet normāli! (Smejas.)
— Lai arī cik labs darbs, tomēr arī tam vienmēr ir garoziņa — kāda tā ir tavam darbam?
— Pirmkārt, tev visu laiku jāzina viss par visu. Jāorientējas visdažādākajās tēmās, jājūt aktualitātes tā, kā to jūt klausītājs. Otrkārt, jābūt gatavam uz visu. Tu nevari paredzēt, kas notiks tālāk, bet tev ir jābūt gatavam adekvāti reaģēt, jāmāk krīzes situācijās komunicēt ar klausītājiem. Vēl jo vairāk — jāmāk novērst konfliktus ētera laikā, jo var piezvanīt jebkurš, arī tāds, kuram kaut kas nepatīk. Man tādā ziņā ir paveicies ar ļoti raitu valodu — kad sāku runāt, mani nevar apturēt un dusmīgajam zvanītajam atliek vien klausīties! (Smejas.)
— Nesen tevis vadītais raidījums “Pilnīgs vakars” un tā rubrika “Pieliec punktu” tika ierauti skandālā par necenzētas leksikas lietošanu tiešajā ēterā. Kāds ir tavs viedoklis šajā jautājumā?
— “Pieliec punktu” — tās ir repa sacensības (rap battle — angļu val.). Tas, pirmkārt, ir šovs. Šajā šovā cilvēku mērķis bija otru aizvainot, nokaitināt, “izsist no sliedēm”, apzinoties, ka arī otrs pret tevi darīs tāpat, un tajā pašā laikā saprotot, ka tas nevienā brīdī netiks tieši un burtiski vērsts pret tevi. Tā ir izklaide, kas daļai sabiedrības ir pieņemama, bet daļai nav, tā ir bijis vienmēr! Vienlaikus es apzinos, ka ir robeža, kuru pārkāpt nevajadzētu, jo mēs tomēr esam atbildīgi par to, ko runājam un domājam. Ja dzirdēji kādu lietojam necenzētu leksiku, tas nenozīmē, ka arī tev tāda jālieto! Kā mēdza teikt mans fizikas skolotājs Uldis Heidingers: “Galva ir domāta domāšanai, nevis cepures nēsāšanai!”
Darbu darīt pēc labākās sirdsapziņas
— Kā tu no radio un aizkadra balss tiki par TV raidījuma “Lai top” un “Likteņdārza” koncerta vadītāju?
— Tas sanāca kaut kā atsevišķi, un tam īsti nav saistības ar darbu radio, jo Latvijas Televīzijai atkal bija sava atlase. Ar televīzijas projektiem ir tā — jātur acis un ausis vaļā, lai īstajā brīdī trāpītu iespraukt kāju durvīs. Kad tiku izvēlēts par raidījuma “Lai top” vadītāju, sākumā baidījos, jo būt pašam kadrā nav tas pats, kas būt par aizkadra balsi. Man šķita, ka esmu par jaunu tādai atbildībai, bet jau pēc otrā raidījuma sapratu — nē, viss kārtībā, es to varu! Tā kā esmu no Kokneses, tad “Likteņdārza” koncerta vadīšana man bija ļoti liels prieks un pagodinājums — pieļauju, ka zināmā mērā tiku izraudzīts tieši tādēļ, ka šī ir mana dzimtā puse.
— Lieli projekti aiz muguras, bet varbūt nākotnei jau ir kādi plāni?
— Jā, būs decembrī! Tad notiks labdarbības maratons “Dod pieci!” — sīkāk gan vēl nedrīkstu stāstīt, kas šogad paredzēts, bet pēc pagājušā gada pieredzes gaidu šo pasākumu ar lielu nepacietību!
Pēc 50 gadiem Koknesē…
— Vairākus gadus esi saistīts ar raidījumu, kas veltīts mājas mīluļiem, vai tev pašam ir kāds mājdzīvnieks?
— Diemžēl nav gan, bet vispār domāju par kaķi… Kādreiz nākotnē noteikti gribētu sev suni, bet suni nevajag turēt dzīvoklī — sunim vajag dārzu, kur rakt bedres un skraidīt! Man ir tādas aizdomas, ka pēc kādiem 50 gadiem es dzīvošu Koknesē… Manai ģimenei tur ir savs stūrītis zemes — akas ūdens, daba, pat gaiss tur ir īpašs!
— Kas visspilgtāk palicis atmiņā no Kokneses?
— Tas nebija īpaši viegls periods manā dzīvē vairāku apstākļu dēļ. Nevēlos tajā iedziļināties, jo ne visas atmiņas ir patīkamas. Jā, bija periods, kad skolā bija grūtības un dažreiz mūzikas skola bija vienīgā vieta, kur ar mūzikas palīdzību varēju no tā visa aizbēgt. Tagad jau spēju paskatīties uz šo laiku no malas un saprotu, ka varu būt pateicīgs, jo tas viss man ļoti daudz iemācīja. Kļuvu patstāvīgs, ieguvu spēju neklausīties tad, kad nevajag klausīties. Ļoti vērtīga dzīves skola, kuras rezultāts jūtams vēl tagad.
— Kā jau minēji, daļu tava laika Koknesē aizņēma mūzikas skola — gan koris, gan saksofona spēle. Kā ar to ir tagad?
— Oi, saksofonu neesmu spēlējis kādus trīs gadus… Laikam bērnība bija tik piesātināta, ka tagad kādam laikam pietiks! (Smejas.) Dziedāju korī arī pēc Kokneses — gan Salaspils korī “Rīgava”, gan Rīgas Angļu ģimnāzijas jauktajā korī. Pateicoties dziedāšanai, arī izvilku vidusskolu, jo īpaši apzinīgs mācību apmeklētājs nebiju…
— Vai atceries, kādu biji izsapņojis savu dzīvi bērnībā?
— Jā, un viss ir vēl labāk, nekā biju iedomājies!
Pašpārliecinātība ar paškritiku
— Kas ir būtiskākie atbalsta punkti — cilvēki — tavā dzīvē?
— Mana ģimene, mani vecāki. Mamma vienmēr teica — dari to, ko gribi, nevis to, ko tev citi saka! Tēvs gan īpaši neticēja, ka es zinu, ko daru, tāpēc viņš bija pirmais cilvēks, kuram piezvanīju, kad biju parakstījis darba līgumu ar Latvijas Radio… Protams, mana draudzene Alise. No Kokneses laikiem man vēl joprojām ir ļoti labs draugs Ģirts. No radio ļaudīm — jau minētais Toms Grēviņš, kā arī Rūdolfs Budze (DJ Rudd). Noteikti jāmin mans radio krusttēvs Artis Volfs un mana īstā krustmāte no Kokneses Ināra Pommere. Protams, arī brālis Rolands — viņš ir trīs gadus jaunāks par mani.
— Kas ir tās rakstura īpašības, kas tev pašam sevī vislabāk patīk?
— Es nekad neapvainojos. Gandrīz nekad. (Smaida.) Pašpārliecinātība, kas iet roku rokā ar veselīgu paškritiku — spēju izvērtēt, kas izdarīts labi, kas slikti, ko pielikt klāt, ko noņemt nost. Un tas, ka man nav žēl… Nevis tādā nozīmē, ka man nav žēl līdzcilvēku, nē, man nav žēl citiem palīdzēt, pateikt kādu labu vārdu. Man nav žēl kādam izdarīt labu, bet pats arī īpaši ar to neuzbāžos.
— Daudzi tavi vienaudži pamet Latviju, jo te trūkstot iespēju. Ko tu viņiem ieteiktu?
— Grūti ieteikt cilvēkiem kaut ko, nezinot viņu situāciju un apstākļus. Un tomēr, ja ieteiktu… Varbūt nevajag tik daudz cīnīties, jāļauj visam notikt viegli, nevajag baidīties, tomēr vienmēr jāpatur prātā vecais labais teiciens: “Dari ko darīdams, apdomā galu!” Vajag domāt stratēģiski un ticēt tam, ko vēlies. Manuprāt, mūsdienās daudzi izpilda savus pienākumus ķeksīša pēc — tas mani tiešām sadusmo. Ja es kaut ko daru, tad daru to pēc labākās sirdsapziņas. Ja katrs savu darbu darītu tā, mūsu valsts plauktu un zeltu!
— Būtiskākās atziņas, ko tu vēlētos nodot citiem?
— Neviens nedrīkst tev aizliegt sapņot. Ja tu gribi ko darīt, ja iekšēji jūti, ka to spēj, ka esi tam gatavs, tad neklausies nevienā, kas tev saka — tu to nevari! Vai arī noklausies, paturi pie sevis, un lai spīts tevi motivē darboties. Un turpmāk izvērtē, vai ir jāieklausās šo cilvēku padomos. Otra lieta, kas vairāk attiecas uz sabiedrību kopumā, nevis uz indivīdu: mums jāpārstāj vērtēt pasauli pēc pārliecības par to, kā viss ir bijis kādreiz. Tā nekad vairs nebūs! Pasaule ir cita! Jāpārstāj baidīties no neiepazītā, jāpārstāj baidīties no citas seksuālās orientācijas, no citas ādas krāsas, citas reliģijas, no bēgļiem… Es ļoti ceru, ka jaunieši nāks ar jaunu skatu uz lietām un pacels šo zemi līmenīti augstāk. Man ir iekšēja cerība un pat pārliecība, ka tā būs! ◆
