Darba nedēļa, kā parasti, aizritēja saspringtā ritmā, katru dienu izskatot gan civilās, gan krimināllietas. Pēdējā laikā vairākās krimināllietās ir apsūdzēti vīrieši, kuri vardarbīgi izturējušies pret sievieti ģimenē. Cietušās uzdrošinājās vērsties policijā tikai pēc daudzu gadu ciestiem pazemojumiem, sišanas, ņirgāšanās — kad viņu mērs bijis pilns. To visu vērojuši arī bērni.
Diemžēl Latvijā joprojām nav statistikas par vardarbību ģimenē. Parasti savu rīcību vīrietis motivē ar to, ka nav darba, ir slikts garastāvoklis, viss kaitina, ir depresija, krīze, vēlēšanās lietot alkoholu relaksācijai un līdz ar to ir zudušas cilvēcīgas attiecības ģimenē. Uzskatu, ka vardarbībai ģimenē ir postošākas sekas nekā vienreizējai vardarbības epizodei, piemēram, starp nepazīstamiem cilvēkiem, jo ģimenē tā ilgst no dažiem mēnešiem līdz pat vairākiem desmitiem gadu. Manuprāt, Latvijā šobrīd nav pievērsta pienācīga uzmanība emocionālajai vardarbībai, kas izpaužas kā sistemātiski mutiski aizvainojumi, draudi nodarīt miesas bojājumus, sievietes izsekošana viņas privātajā dzīvē, nemitīgi tālruņa zvani, īsziņas, radot bailes, trauksmi, depresiju un veselības traucējumus. Pagaidām tiesībsargājošajām institūcijām nav iespēju par to saukt pie atbildības. Protams, ne jau vienmēr sievietes vēršas policijā, taču, šķirot laulību, bieži vien skan bēdu stāsti par ģimeņu iziršanas iemesliem.
Satrauc vecāku nevēlēšanās savas attiecības sakārtot juridiski. Bērniņš piedzimst, taču viņu reģistrē kā cita vīrieša bērnu, jo mātei laulība vēl nav šķirta, vai mazuli reģistrē, vispār neierakstot tēvu dzimšanas reģistrā, jo viņš vēl nav gatavs uzņemties atbildību. Tiek reģistrēts ļoti maz laulību, bet bērni dzimst, un viņiem ir tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus. Tad nu tiesā iesniedz prasības paternitātes noteikšanai vai apstrīdēšanai, jo tas ir svarīgi, lai, piemēram, prasītu uzturlīdzekļus, pretendētu faktisko vecāku atstātajam mantojumam un noformētu pensiju apgādnieka zaudējuma gadījumā.
Kā pretstats tam ir dziedošo ģimeņu šovs televīzijā — ļoti jauks pasākums. Ir vēl arī stipras ģimenes, kas, kopā muzicējot, iepriecina visu Latviju. Manas simpātijas pieder Grīnhofu un Igauņu ģimenei.
Arī mani satrauc situācija valstī, augstais bezdarba līmenis. Patieso krīzes ietekmi varēs izvērtēt tikai pēc dažiem gadiem, taču valsts ekonomisko lejupslīdi izjūt visas ģimenes, jo tā skar gan darba tirgu, gan rada bažas par sociālo stabilitāti nākotnē, nav drošības ne par bērnu izglītību, ne par veselības aprūpi. Šodien Latvijā ir jau 141 373 bezdarbnieki, kas notiks rīt? Noziedzības līmenis ir audzis, visvairāk izdara zādzības un laupīšanas. Daudz lietu ir tieši par parāda piedziņu, bet cilvēku maksātspēja ir niecīga. Tajā pašā laikā pie atbildības nesauc valdības vīrus, kuri valsti noveduši līdz šādai neiedomājamai situācijai. Ko gan dos jaunu nodokļu ieviešana, ja jau tagad vairums cilvēku nespēj samaksāt par savu mājokli, bērnu skološanu, nemaz nerunājot par elementāru vajadzību nodrošināšanu? Valdība dala un pārdala budžetu, runā par samazinājumu, bet, manuprāt, nedomā par cilvēkiem.
Satrauc situācija medicīnā. Manuprāt, medicīnas nozare izput neprasmīgas saimniekošanas dēļ. Piekrītu Katastrofu medicīnas centra vadītājam Mārtiņam Šicam: nedrīkst budžetu “apcirpt”, skatoties tikai skaitļos, bet jāieklausās mediķu viedoklī. Līdzīgi ir ar skolām.
Pārdomas radās par veselības apdrošināšanas lietderību — arī man ir polise, taču par medicīnas pakalpojumiem krietni vien jāpiemaksā: uz bezmaksas palīdzību grūtā brīdī nevaram paļauties .
Ekonomija valda arī tiesā — darba vajadzībām katru papīra lapu izmantojam no abām pusēm. Tā kā mūsu ēkā tagad ir arī Zemesgrāmatu nodaļa, vienā tiesas zālē iekārtots tās arhīvs, apgrūtinot lietu izskatīšanu, — tagad intensīvāk jāizmanto pārējās zāles, saskaņojot to izmantošanas laikus.
Par spīti visām negācijām valstī ar krāsainām lapām atnācis rudens. Kā nevienu gadu ir liela ābolu, bumbieru un plūmju raža. Sēnes un ogas mežā pašas prasās grozos. Arī mēs ar vīru brīvdienās regulāri dodamies sēņot Sunākstes, Zalves un Daudzevas mežā. Šajā sestdienā pielasījām četrus spaiņus ar apšu kungiem, baravikām, beciņām, vilnīšiem un citām sēnēm.
Brīvdienas pagāja mājas rūpēs, arī gatavojot pārtiku līdzņemšanai dēlam Matīsam, kurš studē Rīgas Tehniskajā universitātē un dzīvo kopmītnēs. Viņš ēdienu gatavo pats, bet uz augstskolu iet kājām, taupot naudu. Abi vecākie dēli studijas jau beiguši un strādā.
Katru otro sestdienu pie mums ciemojas mazmeitiņa, kurai oktobrī būs divi gadi. Tie ir jauki mirkļi.
Jauka ir arī šī diena — 22. septembrī manai māmiņai Ainai Brimerbergai aprit 75 gadi. Novēlu daudz baltu dieniņu!
Nesen izlasīju interviju ar Inetu Ķirsi žurnālā “Ieva” un pilnīgi piekrītu viņas viedoklim, ka neviens mirklis šeit, uz zemes, nav dots velti, neviens izaicinājums — tāpat vien. Visam ir noteikts nolūks. Katru minūti tu pats esi atbildīgs par savu dzīvi.
Pauls Koelju teicis — ja tu kaut ko ļoti vēlies, visa pasaule sadosies rokās, lai tas piepildītos. Kā gribētos, lai tā notiktu, lai mūsu vēlēšanās piepildītos. Lai mēs varētu dzīvot ar drošu paļāvību, ka ikviens esam Latvijai vajadzīgs, lai tiktu novērtēts katra ieguldījums Latvijas labā.
