Šovasar aprit 70 gadu, kopš pāri Latvijai brāzās Otrā pasaules kara otrais vilnis. Tas atnesa daudz posta, milzīgus materiālos zaudējumus un izdzēsa daudzu cilvēku dzīvības.
Par latviešu leģionāriem un sarkanarmiešiem mums regulāri divreiz gadā atgādina dažādi politiskie grupējumi. Gan leģionāri, gan sarkanarmieši viņiem noder, lai pievērstu sev uzmanību, saglabātu vēlētāju uzticību un celtu savus reitingus. Sludinot puspatiesības, daudz ko noklusējot, politiķi šķeļ sabiedrību, uztur tajā spriedzi, novērš uzmanību un domas no svarīgākiem jautājumiem ekonomikā un sociālajā sfērā. Un iegūst labi apmaksātas vietas Saeimā.
Par kureliešiem nerunā. Kāpēc lai par viņiem runātu? Kašķa rosināšanai viņi neder. Tur nav, par ko strīdēties. Viss skaidrs — viņi bija Latvijas patrioti. Uz viņu rēķina politisko kapitālu nevairosi.
Tomēr nav tik vienkārši. Par kureliešiem pausti dažādi viedokļi atkarībā no tā, kas tos izteicis, kādas ir bijušas rakstītāja vai teicēja intereses un politiskās nostādnes, ar kādiem faktiem pamatotas.
Latvijas padomju enciklopēdijā rakstīts: “Kurelieši — militāra latviešu buržuāzisko nacionālistu grupa (vadītājs — bijušais buržuāziskās Latvijas armijas ģenerālis J. Kurelis). Grupu izveidoja vācu drošības policija un armijas izlūkdie-
nests cīņai pret padomju parti-
zāniem un vācu armijas dezer-
tieriem, kā arī diversantu grupu radīšanai Padomju armijas aizmugurē. Darbojās 1944. g. VIII — XI Rīgas un Ventspils apriņķī. Kureliešu nodaļu vadīja bijušie buržuāziskās Latvijas reakcionārie virsnieki, policisti un aizsargi. Tika izplatīta melīga versija, ka “Kureļa armija” cīnīšoties par “neatkarīgu Latviju”. Vācu drošības policija 1944. g. 14. novembrī kureliešus atbruņoja, dažus nošāva, 454 cilvēkus arestēja un nosūtīja uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Daļa apmācīto karavīru pretojās ar ieročiem, izklīda, ap 40 strādnieku un zemnieku jauniešu pievienojās partizānu vienībai “Sarkanā bulta”.”
Īss ieraksts un daudz pretrunu. Kas rakstīts par kureliešiem ārzemēs izdotajā enciklopēdijā? “Kureļa grupa, kurelieši, J. Kureļa vārdā nosauktās aizsargu un policistu vienības. Izpildot vācu rīkojumu noorganizēt no vēl atlikušajiem Rīgas apriņķa aizsargiem pa vienam bataljonam Rīgā, Skrīveros, Slokā un Dolē, 1944. gada jūlija otrajā pusē Rīgas apriņķa priekšnieks un līdz ar to 5. Rīgas aizsargu pulka komandieris Veide pilnvaroja ģenerāli pārzināt un no-
organizēt militārā vienībā 2., 3. un 4. iecirkņa aizsargus, nosaukt to par Rīgas aizsargu pulka “ģenerāļa Kureļa grupu”. Līdzīgā kārtā Veide pakļāva 1., 5. un 6. iecirkņa aizsargus pulkvedim Vītolam, bet 7. — pulkvedim J. Medniekam. Aizsargu priekšnieks pulkvežleitnants Dzenītis apstiprināja šo rīkojumu. No šīm grupām ievērību ieguva tikai viena — Kureļa grupa. Līdz ar pilnvarojumu Veide uzdeva ģenerālim Kurelim:
a) vācu atkāpšanās gadījumā aizstāvēt Daugavu starp Pļaviņām un Ķegumu,
b) turēt gatavībā 200 vīru sūtīšanai uz Rīgu,
c) noorganizēt partizānus krievu aizmugurē frontes tālākas atvilkšanas gadījumā.”
Abās enciklopēdijās apgalvo, ka kurelieši bijuši aizsargu un policistu vienības, kas izveidotas, izpildot vācu rīkojumus. Ir fakti, kas liek apšaubīt šo viedokli. Enciklopēdijā teikts, ka tikai daļa kureliešu bija apmācīti rīkoties ar ieročiem. Aizsargi un policisti bija apmācīti. Secinājums: lielākā daļa kureliešu nebija aizsargi un policisti.
Bija paredzēts organizēt militāras vienības Rīgā, Slokā, Dolē un Skrīveros, bet izveidoja tikai Skrīveros. Kāpēc Skrīveros izdevās noorganizēt, bet citur nē? Kāpēc kureliešus atbruņoja, apcietināja, bet viņu vadītājus nošāva? Ja vācieši organizēja šīs vienības, kāpēc viņi pēc dažiem mēnešiem tik bargi izrēķinājās ar kureliešiem?
Lai saprastu enciklopēdijās saskatāmās pretrunas, jāatrod īstais skatpunkts, no kura uz problēmu raudzīties, un patiesie stāsta varoņi.
Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorijā darbojās pagrīdnieki un partizāni, kurus vadīja un apgādāja ar ieročiem no Maskavas. Viņu darbība saistīta ar 1943. gada otro pusi un 1944. gadu.
Jau 1942. gadā nacionāli noskaņoti latvieši sāka organizēt pretošanās grupas. Tika izveidota pretošanās kustības Latvijas Centrālā padome, kuras priekšsēdētājs bija Konstantīns Čakste, pirmā Latvijas Republikas prezidenta dēls. Centrālajā padomē bija militārā komisija, kuru vadīja ģenerālis Jānis Kurelis. Visaktīvākais militārās komisijas loceklis un praktiskais visu darbu veicējs bija kapteinis Kristaps Upelnieks.
K. Upelnieks uzskatīja, ka jāveido militāras vienības, kuras varētu kļūt par atjaunotās neatkarīgās Latvijas armijas kodolu.
K. Upelnieks sava nodoma īstenošanai izvēlējās Skrīverus divu iemeslu dēļ. Skrīveri ir pietiekami tālu no Rīgas, un viņam likās, ka te viņa vienība mazāk pievērsīs sev vāciešu uzmanību. K. Upelnieks bija labi pazīstams ar “Robežu” māju saimnieku Jānis Grantu. Viņš, uzdodamies par laukstrādnieku, “Robežās” slēpās no sarkanajiem Baigajā gadā.
1944. gada jūlijā un augustā Skrīveru pagasta “Robežu” mājās sāka pulcināt karavīrus un jauniešus, līdz augusta vidū bija izveidots vairākus simtus cilvēku liels tā sauktais Skrīveru bataljons. Lai novērstu vāciešu aizdomas un iegūtu no viņiem ieročus un pārtiku, kureliešu vadība paziņoja, ka ir izveidotas latviešu partizānu vienības, kuras darbosies Latvijas teritorijā padomju karaspēka aizmugurē.
Kā aizsegu K. Upelnieks izmantoja aizsargu organizāciju un Rīgas apriņķa policijas priekšnieku pulkvežleitlantu J. Veidi, kurš kādreiz bijis viņa padotais.
J. Veidi labi ieredzēja SD un SS policijas priekšnieks “ostlandē” ģenerālis Frīdrihs Jekelns. J. Veide piekrita sadarboties. Viņš dabūja atļauju no F. Jekelna un parakstīja mums pazīstamo pavēli Rīgas apriņķa aizsargu pulkam.
Septembrī, kad vācieši atkāpās no Vidzemes, arī kurelieši devās uz Kurzemi, kur viņiem pievienojās vairāki simti leģionāru. Kureliešu skaits tuvojās diviem tūkstošiem vīru. Par bataljonu bija kļuvusi Roberta Rubeņa vienība. Tajā bija vairāk kā 600 vīru.
Publikācijās par kureliešiem daudz rakstīts arī par R. Rubeni un viņa bataljonu. Nu citādi nevar būt. R. Rubeņa bataljona vīri vienīgie paveica to, par ko dziedāja latviešu leģionāri: “Mēs sitīsim tos sarkanos, pēc tam tos zili pelēkos.” R. Rubeņa bataljons sagādāja vāciešiem lielākus dzīvā spēka zaudējumus nekā visi sarkanie partizāni kopā.
Skaidrība par R. Rubeni ir rasta, pateicoties viņa radiem, kas dzīvo Skrīveros, galvenokārt R. Rubeņa vedeklai Dzintrai Rubenei (dēls Jānis ir miris).
R. Rubenis dzimis 1917. gada
9. septembrī Krustpils pagasta “Ļūļāku” mājās. Beidzis Malnavas lauksaimniecības vidusskolu. No 1938. gada rudens līdz 1940. gada pavasarim dienēja Latvijas armijā un ieguva leitlanta dienesta pakāpi. 1944. gada 13. maijā R. Rubeni iesauca latviešu leģionā. Tā sastāvā viņš piedalījās vairākās kaujās, bet 1944. gada vasarā dezertēja no leģiona, Bebru pagasta Stukmaņos izveidoja karavīru rotu un pievienojās kureliešiem.
Nacistu vadoņus tracināja runas par Latvijas neatkarību. Pretošanās kustības Centrālā padome (CP) savāca parakstus un iesniedza vietējai pašvaldībai prasību atjaunot Latvijas neatkarību. Atbilde sekoja drīz. Vācieši apcietināja aktīvākos CP locekļus, ievietoja Salaspils koncentrācijas nometnē, bet vēlāk aizveda uz Vāciju. K. Čakste gāja bojā neilgi pirms kara beigām.
K. Upelnieks 1944. gada 9. oktobrī atklāja savus patiesos nolūkus:
“a) ir pienākusi situācija, kāda bija 1919. gadā,
b) jānodibina pagaidu valdība un jāproklamē Latvijas neatkarības restaurēšana,
c) latviešu pagaidu valdība pārņem zemes aizsardzību un uzaicina vācu karaspēku pakļauties Latvijas armijas virspavēlniecībai,
d) jānodrošina kustība no Ventspils uz Zviedriju un Ventspils osta jārezervē kā pēdējais atkāpšanās ceļš uz Zviedriju, ja Kurzemi nevarēs noturēt.”
Novembrī lieli vāciešu spēki aplenca Skrīveru bataljonu, karavīrus atbruņoja un aizveda uz Vācijas koncentrācijas nometnēm, bet septiņus virsniekus — pulkvedi Pēteri Liepiņu, kapteini Jūliju Mucenieku, kapteini Kristapu Upelnieku, virsleitnantu Jāni Gregoru, virsleitnantu Prikali, virsleitnantu Rasu, darbvedi Valteru — 20. novembrī Liepājā nošāva.
Ja uzvarētu vācu nacisti, pēc 25 gadiem Lietuvā, Latvijā un Igaunijā runātu tikai vācu valodā. To neilgi pirms pakāršanas skaļi un atklāti pateica F. Jekelns, kurš bija atbildīgs par Baltijas tautu iznīcināšanu, kā to paredzēja ģenerālplāns “Ost”: “Himlers man teica, ka šī plāna iespējami ātrākai īstenošanai lielāko daļu Baltijas iedzīvotāju vajagot pārvietot vai atbrīvoties no tiem citādā veidā un tikai ļoti niecīgai latviešu, lietuviešu un igauņu daļai, visuzticamākajiem, kas būs gatavi strādāt Reiha labā, varēs atļaut palikt savā zemē. Par to, ka viņiem dotu kādas politiskas tiesības, nevar būt ne runas.”
R. Rubeņa bataljons atteicās padoties, izlauzās no aplenkuma un vairākkārt sakāva pret viņiem sūtītos vāciešus. Bataljons sadalījās sīkākās vienībās un izklīda. Kāda kureliešu vienība nodibinājusi sakarus ar padomju karaspēka daļu un lūgusi palīdzību. Uzzinājis, ka palīdzību lūdz kurelieši, daļas komandieris teicis: “Lai vācieši viņus piebeidz, nebūs mums rokas jāsmērē.”
Kureliešu kustība tiek dažādi vērtēta. Latviešu leģiona ģenerālinspektors R. Bangerskis izteica nožēlu, ka latviešu vīri un jaunekļi kaut kāda latviešu patriotisma dēļ nekļūs par labiem leģionāriem un neatdos savas dzīvības par Hitleru un Lielvāciju. R. Bangerskis kritizēja K. Upelnieku, kurš cerēja uz 1919. gada atkārtošanos: “Krievi šodien ir pārāk stipri, lai nonāktu pie sabrukuma.”
Te jāpiebilst, ka daudzi zināja par Atlantijas vienošanos, kuru 1941. gadā noslēdza ASV un Lielbritānija un kurai pievienojās arī PSRS. Tā paredzēja, ka iesaistītajām valstīm pēc kara jāatstāj teritorijas, ko tās okupēja pēc 1939. gada 1. septembra. Tikai ļoti nedaudzi zināja, ka jau 1943. gadā Teherānas konferencē V. Čerčils un
F. Rūzvelts piekāpās J. Staļinam un atteicās no Atlantijas hartas prasībām, tā atstājot Baltiju Padomju Savienībai.
Zīmīgs ir latviešu vēsturnieka Ērika Jēkabsona teiktais par kureliešiem: “Mēs nedrīkstam aizmirst nevienu latviešu tautas upuri. Mēs to nevaram atļauties, jo esam pārāk maza tauta. Vēl jo vairāk tas attiecas uz cilvēkiem, kuri pat bezcerīgā situācijā nesēdēja bezdarbībā, bet mēģināja cīnīties par savu Latviju, cīnīties tā, kā tas bija iespējams un kā viņi to prata.”
Skrīveru pensionāru biedrība ierosina uzlikt piemiņas zīmi Skrīveros, pie “Robežu” mājām, kur sākās kureliešu gaitas, un cer uz Skrīveru novada domes un sabiedrības atbalstu. ◆
