Pagājušās nedēļas nogalē man mājās notika ikgadējā akcija “Atbrīvojies no liekajām drēbēm!”. Sākums bija ļoti cerīgs, jo biju izlasījusi kaudzi rakstu, kā rīkoties, lai akcija neizgāztos kā citus gadus. Diemžēl to nevarēju teikt par tās beigām, jo man skapis palika gandrīz tikpat pilns, cik sākumā, bet mugurā tik un tā nav, ko vilkt. Acīmredzot vēl nav uzrakstīts labākais raksts, lai šādas akcijas izdotos. Kā es, piemēram, varu kādam atdot savu skaisto puķaino blūzi, ja tā man mugurā bijusi tikai vienu reizi! Pirms desmit gadiem. Tā taču ir vēsture un atmiņas! Toreiz gan biju par 10 kilogramiem vieglāka, bet varbūt es līdz vasarai notievēšu? Šodien jau sāku cīņu ar liekajiem kilogramiem — kafiju saldināju tikai ar divām tējkarotītēm cukura, parasti bēru trīs, bet ciemos — četras. Lai manas akcijas diena nebūtu veltīga, nolēmu atbrīvoties no vecajiem avīžu izgriezumiem. Bet nekas jau lāgā neiznāca. Sāku visus lasīt un ko tik neuzzināju. Izrādās, visu laiku esmu nepareizi dzīvojusi. Izlasīto rakstu ietekmē nolēmu pievērsties veselīgam dzīvesveidam — dzeršu zāļu tējas, bet… ieslēdzu televīziju, un tur tādas reklāmas par uztura bagātinātājiem, ka sapratu — ja tos nelietošu, tad nudien drīz gals sagaidāms.
Tos rakstus pagaidām neiznīcināju, visas gudrības likšu lietā, kad saņemšu pensiju, jo diezin vai tad aptiekas labumiem naudas pietiks.
Izabella
