Koknesieti Sanitu Karlušu ilgi nevaru pierunāt intervijai. Saruna notika meitenei saspringtā laikā — viņa bija atgriezusies no pasaules čempionāta jauniešiem posās uz Tamperi, Somijā, kur risinājās Eiropas jaunatnes olimpiāde.
Treniņi arī svētdienās— Kā pievērsies tieši vesera mešanai?— Ar vesera mešanu nodarbojos divarpus gadu. Līdz 7. klasei nemaz nezināju, kas tas sports īsti ir. Draudzene gāja trenēties, aicināja mani līdzi. Nodomāju, ka neko jau nezaudēšu, aizgāju, izdevās, iepatikās un paliku. Izmēģināju teju visus vieglatlētikas veidus. Trenerim (Igoram Lullem — aut.) sportiskā acs ir laba, viņš ieteica man pamēģināt vesera mešanu. Ir svarīgi, lai ar treneri var rast kopīgu valodu, tādēļ man ir laimējies. Trenējos katru dienu, izņemot svētdienas, bet, ja gaidāmas sacensības, tad svētdienu vienkārši nav. Treniņi ilgst divas līdz trīs stundas.
— Pastāsti par Pasaules čempionātu Itālijā. — Tik liela mēroga sacensības piedalījos pirmoreiz. Vairāk jau pieredzes dēļ, jo tūdaļ būs Eiropas jaunatnes olimpiāde, tā ka starts Itālijā bija sagatavošanās. Pasaules čempionātā startēju ar gadu vecākām meitenēm. Ar katru nākamo reizi sacensībās, izejot laukumā, jūtos drošāk — kā saimnieks savā teritorijā. Itālijā, lai tiktu finālā, bija jāizpilda kvalifikācija, bet man neizdevās. Bija liels uztraukums, bet pirmajai reizei, manuprāt, bija ļoti labi. Trīsdesmit piecu dalībnieču vidū biju 18. Itālijā pavadījām septiņas dienas, brīvajos brīžos pastaigājām pa pilsētu, atpūtāmies, bijām kalnos. Tur ir ļoti skaista daba, kādreiz labprāt apceļotu Itāliju.
Iesāktais jāpabeidz— Kas tevi motivē darboties? Kur rodi gribasspēku?— Laikam jau vecāki “vainīgi”. Viņi no bērnības ieaudzinājuši apziņu, ka iesāktais ir jāpabeidz. Sāku trenēties un tagad jūtos atbildīga — manī tik daudz ir ieguldīts, nevaru pievilt tos, kuri man tic. Bet galvenais — man patīk sports, tā ir sirdslieta. Ja sāc, vairs nevari atmest, sports vajadzīgs, lai izdzīvotu. Ikdienas treniņi sagādā gandarījumu — apziņa, ka es kaut ko daru, lai sevi pilnveidotu gan fiziski, gan garīgi. Pati jūtos labi, zinot, ka esmu uz to spējīga. Ir svarīgi izjust konkurenci, lai ir kāds, ar ko sacensties, jo vienam pašam iet uz priekšu ir grūti. Vajag kādu, kam dzīties pakaļ, un kādu, kas min uz papēžiem. Tā ir ideāla situācija, kas stimulē trenēties. Gribas pārspēt, tikt tālāk. Laukumā jāiet ar pārliecību, ka tu vari, nav jābaidās no pretiniekiem. Svarīgi piedalīties pēc iespējas vairāk sacensībās, lai psiholoģiski nostabilizētos. Treniņos dažkārt ir tā, ka apnīk — dienu no dienas viens un tas pats. Tad mēģinu saņemties, ieviest kaut ko jaunu, lai treniņus varētu padarīt interesantākus un ikdienas rutīna nebūtu tik ļoti jūtama. Svarīgs arī ģimenes atbalsts — mani vecāki, māsa un brālis uzmundrina, un tas palīdz noticēt sev.
— Pirms starta uztraukumu zina katrs sportists. Vai vesera mešanā arī tāds ir?— Uztraukums ir līdz brīdim, kamēr stāvu ārpus tīkla, ārpus sektora un gaidu. Kad tieku sektorā, tad viss uztraukums pazūd, pārņem izjūta, ka esi kā mājās. Tas ir mans lauciņš, kuru pārzinu.
Jo augstāk kāp, jo grūtāk kāpt— Vai esi domājusi, ko varētu mācīties pēc vidusskolas absolvēšanas?— Vēl ir tikai nojausma. Man patīk ķīmija, bioloģija, dabas zinātnes, anatomija. Iespējams, ka varētu izvēlēties specialitāti, kas saistīta ar sporta veselību, medicīnu. Patīk arī valodas. Ja būtu iespēja mācīties ārzemēs, noteikti to darītu, kādā angliski runājošo zemē, sirdij tuvāka ir Anglija. Varbūt tur ir pilnīgi citādāk, nekā es esmu iedomājusies, bet pagaidām, tā ir valsts, kas mani visvairāk saista.
— Kā ar brīvo laiku?— Brīvā laika vasarā ir vairāk, skolas laikā mazāk. Tusiņiem vispār nav laika, un tie īpaši arī nesaista. Ikdienā pat neiznāk domāt par citām lietām. Ja jūtos slikti, aizeju uz stadionu, paskrienu un paliek labāk. Tā ir iespēja relaksēties, tas ir tas, kas man palīdz justies labāk. Atpūšos lielākoties ar ģimeni un draugiem.
— Lielai daļai jauniešu daudz pievilcīgākas par sporta aktivitātēm ir datorspēles.— Manuprāt, tā ir problēma, ka jaunieši samērā maz pievēršas sportam. Nevajag jau obligāti būt fanātiķim, tomēr kaut nedaudz nodarboties ar sportu vajadzētu ikvienam, tas nāk tikai par labu. Ar laiku iegūstot rūdījumu, ir patīkami aptvert, ka vari vairāk, gan paskriet, gan palēkt, esi spēcīgāks, un pēc nelielas distances veikšanas neaizraujas elpa. Vajag tikai iesākt, pamēģināt, jāpārvar pirmais moments, slinkums, un tad aiziet. Un jāatmet bailes, ka nevarēs, nesanāks. Vajag vairāk ticēt sev, saviem spēkiem. Nevajag baidīties, kļūdīties ir cilvēcīgi. Trenējoties pirmie soļi raiti iet uz priekšu, bet jo augstāk kāp, jo grūtāk paliek kāpt. Tā kā kalnā kāpjot. Nopietni jātrenējas, ir dienas, kad ļoti negribas doties uz treniņiem, bet ja reiz tik tālu tikts, — tad negribas vairs apstāties un kāpt lejā. Lai varētu nopietni sportot, ir nepieciešams gribasspēks, pacietība, un jāmīl tas, ko dari. Man patīk, tas ir mans.
