Aizvadītā nedēļa pagāja pavasarīgā noskaņojumā — priecājos par to, ka dienas kļūst garākas, saulīte silda arvien vairāk, un tāpēc vien gribas biežāk smaidīt. Pagājusī nedēļa manā ģimenē bija īpaša arī tādēļ, ka nosvinējām dēliņa sesto dzimšanas dienu.
Jau septiņus gadus darbojos jomā, kas nav īpaši priecīga — man pieder i. k. uzņēmums “Rekviēms LP”, sniedzam apbedīšanas pakalpojumus. Šobrīd man ir divi biroji — Aizkrauklē un Skrīveros. Redzot, ka arvien biežāk mūsu uzņēmuma pakalpojumus izvēlas ne tikai aizkrauklieši un skrīverieši, bet arī cilvēki no tālākām vietām, piemēram, no Kokneses un Vietalvas, nolēmu, ka klientu ērtībai atkal jāatver birojs Aizkrauklē. Lai gan pagājuši jau septiņi gadi, kopš darbojos šajā jomā, arvien vēl nespēju pilnībā nodalīt biznesu no cilvēciskajām izjūtām. Īpaši grūti bija sākumā, kad katram cilvēkam, kurš pie mums vērsās, jutu līdzi, bet tad sapratu, ka visas bēdas nevaru izsāpēt, varu cilvēkus tikai uzklausīt. Bieži vien tieši uzklausot cilvēkam kļūst vieglāk, un tad varam vēsu prātu izrunāt bēru organizatoriskās lietas. Tomēr joprojām ļoti pārdzīvoju, ja pie mums pēc palīdzības vēršas pazīstami cilvēki. Esmu pieradusi, ka ikdienā jāpilda arī psiholoģes pienākumi, cilvēki man uzticas, lūdz padomu un paļaujas, ka visu nokārtošu. Man ļoti daudz nozīmē mirkļi, kad cilvēki par manu darbu saka paldies, jo esmu palīdzējusi ne tikai nokārtot organizatoriskās lietas, bet kaut nedaudz dalījusi arī viņu bēdu.
Šo gadu laikā mums ir izveidojies savs klientu loks — ja esam organizējuši bēres kādai ģimenei un viņi ir apmierināti, nākamreiz viņi atkal vēršas pie mums un iesaka saviem radiem, draugiem un paziņām. Strādāju vairāk ar vidusmēra cilvēkiem — tādiem, kuri apbedīšanas ceremonijai nevar tērēt tūkstošus, bet mēģina iekļauties saprātīgā summā. Ja piedāvāju lētāku preci kā citos līdzīgos uzņēmumos, tas nenozīmē, ka tā ir sliktākas kvalitātes, vienkārši esmu atradusi izdevīgus piegādātājus. Šajā biznesā nepelnu miljonus, un mans mērķis nav iedzīvoties no citu cilvēku nelaimes. Strādāju tā, lai varu norēķināties ar piegādātājiem un nopelnīt sev algu, tāpēc septiņu gadu laikā pakalpojumu un apbedīšanas piederumu cenas tā arī nav paaugstinātas.
Esmu par godīgu konkurenci, taču arvien biežāk nākas sastapt negodīgus kolēģus. Ikdienā cilvēks, lai nopirktu maizes klaipu, ir gatavs izskriet visus veikalus un tikai tad izvēlas garšīgāko, lētāko vai dārgāko, bet nereti, izvēloties apbedīšanas ceremonijai vajadzīgo, pērk visu uzreiz, neizvērtējot, vai piedāvājums atbilst cenai. Zaudējot tuviniekus, cilvēki pirmajos mirkļos nav spējīgi adekvāti reaģēt un kļūst par negodīgu uzņēmēju upuriem, kuri izmanto viņu bezpalīdzību un apjukumu.
Gaidot pavasari, man ir arī vairākas jaunas ieceres, kā paplašināt uzņēmumu. Pēdējā laikā daudz cilvēku interesējas par kapu kopiņu apsaimniekošanu un kopšanu, tāpēc jau pavasarī mēs piedāvāsim šādu iespēju. Cilvēki ir arvien aizņemtāki, un tie, kuriem tuvinieku kapi ir pārāk tālu no dzīvesvietas, labprāt uztic apsaimniekot un apkopt kapu kopiņas mums.
Lasīju, ka maksātnespējīgā uzņēmēja Ieva Plaude — Rēlingere turpmāk mēnesī iztikšot ar 600 latu algu “uz rokas”, no kuras kreditoriem, kam viņa parādā vairāk nekā septiņus miljonus latu, tiks tikai 50 latu mēnesī. Tiesā gan viņa apliecinājusi, ka “patiesi grib norēķināties ar kreditoriem no saviem līdzekļiem”, taču laikam šo vēlmi nav lemts īstenot. Pēc publiskotajiem dokumentiem, Plaudes — Rēlingeres parādsaistības pārsniegušas 7,18 miljonu latu, un 172 tūkstošus latu viņa ir parādā bankai par krīzes laikā iegādāto 150 kvadrātmetru plašo Vecrīgas dzīvokli, divus miljonus eiro — par īpašumu Rīgā. Varu tikai brīnīties par to, ka mūsu valstī kaut ko tādu pieļauj. Arī mēs gribētu labi dzīvot, paņemtu kredītus mājoklim, automašīnām un īpašumiem un arī labprāt maksātu 50 latu mēnesī. Bet kas notiek? Jau pirmajā kredītprocentu nesamaksāšanas reizē mūsu kontus droši vien arestētu un bankas visu apķīlātu tā, ka pāri nepaliktu nekas.
Svarīgs notikums bija tautas skaitīšana. Pieskaitīju sevi un savu ģimeni elektroniski jau pirmajā dienā. Satraucos par to, ka it kā visi ievadītie dati bija kļuvuši katram iegūstami. Domāju, kāpēc pie mums tā notiek — tik ilgi gatavojās šim notikumam, strādāja tik daudz cilvēku, bet kārtējo reizi kaut kas “aiziet šķērsām”. Izpildot anketu, mulsināja jautājumi par dzīvesvietas platību un labierīcībām. Ko šī informācija dos? Vai cilvēki būs godprātīgi atbildējuši uz visiem jautājumiem, lai tautas skaitīšana izdotos objektīva un iegūtie dati patiešām atspoguļotu reālo situāciju valstī?
Kā katru gadu, arī šogad sabiedrībā diskusijas raisa leģionāru atceres pasākumi 16. martā, kad ir arī mana dzimšanas diena. Lai izvairītos no iespējamām provokācijām un sabiedriskās drošības apdraudējuma, Rīgas pilsētas izpilddirektora pienākumu izpildītājs Māris Kalve aizliedza šogad visus 16. martā Rīgā pieteiktos pasākumus. Manuprāt, tas vairāk ir politisks lēmums nekā bažas par sabiedrisko kārtību. Ja gribētu, pilsētā varētu nodrošināt gan pietiekami daudz policistu, gan arī kārtību. Un tas ir arī vieglākais — aizliegt. Nekādu bažu, nekādas atbildības. Ja domātu par to, kā šo datumu padarīt par atceres dienu, nevis politisku ambīciju izrādīšanu, gājiens leģionāru piemiņai varētu notikt. Vēl gan nav īsti zināms, kā īsti rīt būs, jo tiesa ir atļāvusi Pilsoņu un nepilsoņu savienības un Latvijas Antifašistiskās komitejas 16. martā pieteiktos pasākumus. Tiesā saņemta arī “Daugavas Vanagu Latvijā” sūdzība par liegumu rīkot pasākumu rīt.
Novēlu, lai šonedēļ ikviena sirdī ielīst siltums un pavasaris, lai vējš aizpūš drūmās domas! Mēs nevaram mainīt laiku, kurā dzīvojam, tāpēc jādomā, ka viss būs labi, un katram savā mazajā pasaulītē — ģimenē un darbavietā — jādara labi darbi.
