Viendien Indriķis man deguna priekšā vicināja kaut kādu avīzi un teica: “Starp sievietēm ir vēl arī prātīgas un gudras — kāda dāma uzrakstījusi, ka 23. februāra un 8. marta svētki uzskatāmi par sociālisma palieku un tie no kalendāra jāsvītro ārā. Sieviešu dienu viņa ierosina svinēt Aspazijas dzimšanas dienā — 16 . martā.” Par to, ka 23. februāris nav jāsvin, es viņai pilnīgi piekrītu, bet 8. marts… Nu, galīgi traka! Es rakstītājai piekristu, ja viņa teiktu, ka Sieviešu diena jāsvin arī 16. martā. 8. marts taču ir kā piemineklis mums, azbesta sievietēm, kuras savu pacietību trenējušas, stāvot garumgarās rindās pēc bērnu zeķbiksēm, kuras savu fizisko rūdījumu un līdzsvaru guva, stiepjot katrā rokā pa tīkliņam, kad bija izdevies dabūt desas vai tualetes papīru. Un tagad kāda neprātīgā grib mums atņemt svētkus. Nu, nē! Vai es, piemēram, kļūšu politiski labāka, ja šos svētkus 8. martā izsvītros no kalendāra? Es arī šodien nesaprotu, kāda saistība politikai ar tulpēm, ko man katru gadu dāvina Indriķis? Manuprāt, 8. marts ir arī vīriešu diena. Viņi taču var izrādīties, kurš savai mīļotajai uzdāvinās lielāko dāvanu. Tāpēc jau viņiem īpaša diena nav vajadzīga, jo vīrieša vērtību nosaka sieviete, kura viņam ir blakus. Tāpēc nevajag pārcensties ar dāvanām daudzām sievietēm. Citādi var iznākt kā Jurkānu Jānim, kad Ilze viņu no dzīvokļa izmeta. ◆
