Mūsdienu trakajā pasaulē, kur valda visatļautība, nereti divu cilvēku mīlestība un attiecības ir apdraudētas.
Mūsdienu trakajā pasaulē, kur valda visatļautība, nereti divu cilvēku mīlestība un attiecības ir apdraudētas. Uzticēties, cienīt vienam otru un apzināties, ka neesam viens otra privātīpašums — tas varētu būt saprātīgākais veids, kā izvairīties no mīļotā neuzticības.
Krāpj arī sievietes
Esot kopā ar kādu, neviens nevēlas tikt sāpināts. Tomēr, ja mīļotajam cilvēkam “paslīd” kāja, rodas neskaitāmi — kāpēc? Kā dzīvot pēc tam, kad esi nodots? Stalti nest “ragus” un izlikties tos neredzam, samierināties ar notikušo vai nepiedot pāridarītājam? Jau sengrieķu mitoloģijā stāstīts, ka mīļotā krāpšana bija dieviem raksturīga, turklāt pozitīva īpašība. Mūsdienās neuzticību vairs neuzskata par labu un pozitīvu īpašību, kuru gribētu redzēt savas otrās pusītes raksturā. Sabiedrībā valda uzskats, ka lielāki krāpēji ir stiprā dzimuma pārstāvji, tomēr arī sievietēm diezgan bieži izveidojas slepenas attiecības. Varbūt tas tādēļ, ka vīrieši to dara bez liekām emocijām, galvenokārt bez lieliem emocionāliem pārdzīvojumiem, kas vairāk raksturīgi sievietēm. Slavenais psihoanalītiķis Zigmunds Freids pat izstrādājis teoriju par to, ka visi cilvēki, īpaši vīrieši, ir poligāmi. Tas nozīmē, ka cilvēkam jau gēnos ieprogrammēts, ka viņam nepieciešami vairāki partneri. Tomēr pastāv taču arī izņēmumi, vai ne?
Kāpēc vīrieši svīst
un jūk prātā?
Par neuzticību uz tās radītajām sekām speciālisti pāriem iesaka izrunāties attiecību sākumā. Svarīgi saprast, ko partneri viens no otra gaida un vai abi no šīm attiecībām gaida vienu un to pašu. Mēs nevaram ielikt savu otro pusīti būrītī, ieslēgt un atslēdziņu pakārt sev kaklā. Attiecībās abiem cilvēkiem jājūtas maksimāli brīviem un pārliecinātiem par to, ko dara. Atšķirībā no tā, kurš kuru piekrāpis — sieviete vīrieti vai vīrietis sievieti — cilvēki nodarīto uztver savādāk un spēj piedot atšķirīgi. Vīrietis biežāk sievietei nepiedod ģenētisko, seksuālo neuzticību, jo šaubās par to, vai viņš ir bērna bioloģiskais tēvs. Sievietei toties nozīmīgāka ir vīrieša materiālā neuzticība, sievieti uztrauc, vai tikai citai kaut kas netiek no viņu ģimenes budžeta. Amerikāņu psihologi veica eksperimentu, kurā abu dzimumu pārstāvjiem piestiprināja elektrodus un viņiem bija jāiedomājas situācija, ka viņu partnerim ir seksuālas attiecības ar kādu citu. Vīrieši svīda, nervozēja, juka prātā, iedomājoties vien, ka viņu mīļotajai sievietei varētu būt dzimumattiecības ar citu vīrieti. Sievietēm mīļotā sakars ar citu sievieti nelikās dramatisks, viņas vairāk satraucās, ja vajadzēja iedomāties situāciju, kurā partneris ir tik aizrāvies ar citu, ka dāvā viņai dažādus materiālus labumus.
Pazust ar salnām…
Ja esi otram uzticējies, saprotot, ka esi nodots, ir grūti izlemt, kā rīkoties. Neuzticības rētas paliek dziļas. Neliekuļojot var apgalvot, ka neuzticība ir mīļotā cilvēka nodevība, un tā nav tikai personiskās brīvības izpausme vien. Arī sānsoļu muļķīgie attaisnojumi — “Tā gadījās”, “Es biju pārlieku iedzēris un nesapratu, ko daru”, “Tā bija tikai viena reize!”, “Bet, zaķīt, es mīlu tikai tevi!” un pat “Es neko tādu neatceros!” nekam neder. Esot kopā ar otru cilvēku, ir jābūt atbildībai, un arī tad, ja otrs par to neko nezina, tas nav attaisnojums. Attaisnojums “ragu” licējam nav arī tas, ka vainojami gēni un iedzimtība, jo viņš ir tieši tāds pats kā tēvs. Tāpat arī partnera vēsums vai aizņemtība darbā nav pietiekams attaisnojums tam, kurš spēris sānsoli. Tas viss ir izrunājams un atrisināms, ja vien abi to vēlas un grib palikt kopā. “Prāta vētras” dziesmā “Īssavienojums” puiši dzied — “un, kad tu mani trīsreiz piekrāpsi, es pazudīšu ar salnām…” Dziesmā, manuprāt, pateikts tas, ka katrs var izvēlēties, kā dzīvot — mīlēt un būt patiess, samierināties, ka tevi krāpj, un stalti nest “ragus”, krāpt otru vai “pazust ar salnām”…
Vienas nakts meitene bez vārda
Nauris (25) atzīst, ka nevēlējies krāpt savu draudzeni, tā vienkārši noticis. “Ar Kristīni kopā esam gandrīz trīs gadus, es viņu ļoti mīlu un uzticos. Saņēmu darbā paaugstinājumu, taču ar nosacījumu, ka jāstrādā tajā pašā firmā, tikai citā pilsētā. Kristīnei tepat ir stabils un labi atalgots darbs, tāpēc par šo jaunumu viņa nemaz nepriecājās, mēģinājām meklēt vidusceļu. Ieminējos, ka es varētu dažas dienas nedēļā pārnakšņot otrā pilsētā un pārējās mēs būtu kopā. Tā arī izdarīju, un, liekas, pieļāvu lielu kļūdu. Protams, jau pirmajā vakarā pēc darba ar jaunajiem kolēģiem aizgājām mazliet izklaidēties un iedzert kādu glāzīti, taču es tik sen nekur nebiju bijis viens, ka vienkārši “norāvos”. Nezinu, kā viņa nonāca manā gultā, neatceros arī to, ka būtu viņu izģērbis, bet to, ka mums bijis sekss, sapratu pēc viņas otrā rītā stāstītā. Protams, mani mocīja milzīgi sirdsapziņas pārmetumi, meitenei pat nepajautāju vārdu, bet kolēģiem nākamajā rītā nevarēju acīs ieskatīties. Trakākais, ka viņa izrādījās mūsu firmas jaunā administratore. Skaidrs, ka Kristīne par manu sānsoli neko nezina un arī neuzzinās. Pēc nepilna firmā nostrādāta mēneša aizgāju un atradu citu darbu dzimtajā pilsētā. Vienīgā, kuru gribu sev blakus ieraudzīt rītos, ir Kristīne, un darīšu visu, lai tā būtu mūžīgi.”
Kā anekdotē
Guntars (41) kā šodien atceras to drēgno rudens dienu, kad izjuka viņa desmit gadu ilgusī laulība ar Inesi. “Man darbs saistīts ar ceļošanu, galvenokārt braucu pa Eiropas valstīm. Divas nedēļas esmu ceļā, divas dzīvoju ģimenē. Mans stāsts ir tik primitīvs, kā lasām anekdotēs, kad vīrs negaidīti atgriežas no komandējuma un pārsteidz sievu gultā ar mīļāko. Darbus izdarīju divas dienas ātrāk, nekā bija plānots, un gribēju sagādāt pārsteigumu sievai, tāpēc nepiezvanīju, ka atgriežos. Mājās biju pēc vieniem naktī un tā arī atradu viņus abus mūsu laulības gultā apskāvušos un kailus. Pagājuši vairāki gadi, tomēr šis skats man no prāta nepazūd. Smagākais bija tas, ka sieva notikušo pat nenožēloja, nelūdza piedošanu, vien pateica: ko gan es iedomājoties, ka viņa dzīvos viena, kamēr es braukāšu pa pasauli. Ak, jā, vēl piebilstot, ka gan jau arī man ir mīļākā. Tas bija noticis regulāri, jau četrus gadus. Neredzēju iespēju turpināt kopdzīvi, lai gan sieva neuzstāja, ka jāšķiras. Tagad viņa dzīvo kopā ar mīļāko.
