Viena indivīda labsajūtu nebojā ne grabažām pārbāzta istaba, ne nātres līdz palodzei, ne ilgi nemazgāta ķermeņa izdalījumu smaka. Cits turpretī gatavs uzrīkot skandālu par neaizskrūvētu zobu pastas tūbiņu vai “nepareizā” vietā noliktām šķērēm.
Ivetas un Kārļa kopdzīvi var saukt par izdevušos, vienīgie nesaskaņu mākonīši pie ģimenes debesīm parādās, kad mājasmāte uzsprāgst par nekārtību. Nu kā var likties gultā sasmirdis, viņa regulāri rāj pusaudzi dēlu, kurš vakarā aizmirsis ieiet dušā. Kas tā par modi mūžīgi izmētāt “sieriņus”, savu tiesu braņu dabū arī vīrs, ja piemirst netīro kreklu un zeķes iesviest veļas automātā. Puķes — infekcijas perēklis, labāk tad mākslīgās — nekas nenobirs un neodīs. Viņu mājās allaž valda supertīrība, askētisms, bet jaunās sievietes rokas no biežās saskares ar ķīmiskajiem tīrīšanas līdzekļiem kļuvušas raupjas un neglīti sarkanas.
Nāk no bērnības
Psihoterapeite un psihiatre Daina Poriņa atgādina, ka ir dažādas kārtības izjūtas pakāpes. Galēji izteiktās ir slimību pazīmes, kas mēdz parādīties pie neirozes, vecuma demences un nopietnām psihiskām saslimšanām. Maigāk izteiktās iezīmes var būt arī rakstura īpatnība.
“Tīrību un kārtību bērnībā ieaudzina. Bērns pierod dzīvot kādā vidē, un tā viņam liekas normāla. Pat ja bērni neklausa: negrib kārtot savu istabu, mazgāties, vienalga, viņi šo informāciju, pieredzi ir saņēmuši un izauguši to dara. Nereti ar perfekcionismu “slimo” stingri audzinātie, kuru vecākiem bijušas ļoti augstas prasības.
Arī meitenes, kas cieš no anoreksijas (patoloģiska badošanās), ir pārmēru kārtīgas. Tievs cilvēks grib novājēt, izmainīt sevi: ja es patikšu citiem, tad patikšu arī sev. “Faktiski tā ir ne sava ķermeņa, bet totāla sevis nepieņemšana — neesmu tāds, kā vajag,” skaidro D. Poriņa.
Kāpēc mazgāties negrib pa-dsmitnieks? Pirmkārt, viņam vēl nav svarīgi, ko par viņu domā meitenes. Otrkārt, viņam jācīnās ar vecākiem. Kaut kur taču vajag to pretošanās spēles laukumu! Tā ir sava “es” veidošana. Ja nedarīšu to, ko viņi no manis prasa, nebūšu mazs, paklausīgs puisītis, kurš skrien uz dušu, tikko pasvilpj. Kad puišus sāk interesēt meitenes, viņi mazgājas, iesmaržojas un dara daudz ko — lai patiktu.
Var būt arī citādi
Kārtība un askētisms nav viens un tas pats — zina psihoterapeite. Vienam plauktā var būt divdesmit piecas vāzītes, ko viņš katru dienu pārslauka. Citam plaukts bez nevienas vāzītes: sak’, kāda no tā jēga.
Katram ir sava izpratne par to, kā ir pareizi. Atšķirīgie uzskati šķiet greizi. Varam kritizēt arī superkārtību. Ieejam kādā mājā un brīnāmies: vai te kāds dzīvo — izskatās kā muzejā, bez dzīvības pazīmēm! Viss atkarīgs no vērtētāja iekšējās labsajūtas. Es labi jūtos, ja uz galda ir avīze, TV programma. Tu esi sašutis par drausmīgu nekārtību, ieraugot pa rokai nolikto avīzi, nemaz nerunājot par izmētātām rotaļlietām vai uz krēsla atzveltnes nomestu jaku.
Ja laulības ostā pietauvojas līdzīgie, ir miers un komforts. Tīrīgajiem nav jautājuma, kurš no abiem novāks, nomazgās. Komfortabli jūtas arī tie abi, kam nav svarīgi, kad tiks saslaucītas koridorā no apaviem nobirušās smiltis. Konflikti rodas, ja viens ir kārtības cienītājs, bet otrs — ne. “Pierasts, ka sieviete ir tas zāģis, kam vajag lielo kārtību, bet var būt otrādi. Zinu ģimeni, kur vīrietis gatavs desmit reižu slaucīt grīdu, uz visiem rūc. Daudzu gadu gaitā partneris var mainīties, pierast, samierināties, ja otrs dresē. Viena lieta — to darīt, lai otram nebūtu slikts garastāvoklis. Pavisam cita — ja rokas gar sāniem, baidoties no pukstēšanas, pārmetumiem.”
Galējie varianti
Bomzis ne vienmēr smird: viņš no bērnībā ierastās situācijas negrib aiziet. Šie cilvēki pat ekstrēmos apstākļos prot noorganizēt mazgāšanos, tīras drēbes. Runājot par netīreļiem, kuriem garāmejot, gribas aizspiest degunu, psihiatre norāda uz izmaiņām psihē: “Tāds cilvēks parasti nav vērsts uz attiecībām, dzīvo savā noslēgtā pasaulē, kurā mazgāšanās procedūra var likties kaitīga vai izšķērdīga, bet bieža drēbju mazgāšana tās deldē, sabojā. Viņam nav svarīgi, kā to uztver kaimiņi, garāmgājēji. Tie, kas aizrāda par smirdēšanu, runā muļķības.”
Var būt arī pretēji — cilvēku nomoka sajūta, ka viņš ir netīrs, var nosmērēties. Nedrīkst pieskarties rokturiem, jo tie ir nogrābstīti! Rokas tiek nepārtraukti mazgātas, arī ar spēcīgiem līdzekļiem, āda sabojāta līdz jēlumam. Tā ir slimības izpausme blakus murgainai idejai par iespējamo inficēšanos.
Vēl viena slimības izpausme ir negausīga mantu vākšana: ņemu visu, ko varu atrast, dabūt. Vai bez sāta pērku, pērku, lieku kaudzē lietas, ko nelietoju. Grīda biezā slānī noklāta ar makulatūru.
Veciem cilvēkiem nereti ir slikti ar smadzeņu funkcijām — kādi centri sāk atrofēties. Galējā pakāpē mēs nevaram vienaldzīgi noskatīties, kā viņš iekrāmējas, vajadzīga palīdzība. Vai nu jānokārto, lai pie sirmgalvja nāktu sociālais aprūpētājs, kopējs, vai jāpalīdz nokļūt pansionātā.
D. Poriņa zina vecpuisi, kurš savu māju bija piekrāvis līdz griestiem. Sākot attiecības ar sievieti, viņš satikšanās reizēm īrējis viesnīcu. Tikai tad, kad abi satuvinājušies, draudzenei parādīta māja. Viņš saprata, ka tā ir novirze, kaunējās, bet netika galā un ļāva sievietei ieviest korekcijas.
TV pārraidē nevajadzīgo mantu krājēji aicina pie sevis kārtības ieviesējus, kas lieko izmēž. Ir arī tādi, kas nelaiž nevienu sev tuvumā, jūtas nelaimīgi, bet atrod simts un vienu iemeslu, kāpēc neko nemainīt.
Lielākoties “kaķu tantītes”, barojot un aprūpējot pamestos dzīvnieciņus, izrāda žēlsirdību, bet dažām kaķu sabiedrība ir svarīgāka par cilvēku. Smaka dzīvoklī un kāpņutelpā, kaimiņu lamas, nosodījums. Lai tiktu galā ar higiēnu, ir vajadzīga nauda!
“Mēs ātri veidojam spriedumus par apkārtējiem: tas slims, tas jocīgs. Labi redzam citus, sliktāk — sevi. Tīrības, kārtības standarta nav! Bet padomājiet: ja trīs gadus neesat uzvilcis kādu apģērbu, visdrīzāk to nekad arī nedarīsiet vai arī uzvilksiet, tikai rokot kartupeļus. Nav jēgas to turēt skapī!”
