Ja jūs zinātu, cik es savlaik biju naiva! Ticēju it visam, ko man teica runči. Kad pārcēlos jaunajā dzīvesvietā, man uzradās vairāki kavalieri.
Ja jūs zinātu, cik es savlaik biju naiva! Ticēju it visam, ko man teica runči.
Kad pārcēlos jaunajā dzīvesvietā, man uzradās vairāki kavalieri. Viens bija īpaši galants. Kādas tik dziesmas viņš dziedāja pie mana loga! Saimniece, dzīvē daudz pieredzējusi sieviete, uzreiz saprata viņa viltīgos gājienus, tāpēc mani ārā nelaida. Tad viss notika kā filmā “Romeo un Džuljeta” — runcis visu nakti dziedāja uz lodžijas, bet es, galvu logam piespiedusi, lēju gaužas asaras un mīļotajam sērīgi atsaucos. Tas iežēlināja manas saimnieces sirdi, un viņa mani izlaida ārā. Ak, kas tās bija par mīlas rotaļām! Šķita, ka mūsu laime būs mūžīga, bet….
Kad pasaulē nāca trīnīši, man vairs nebija neviena drauga. Nu atkal bija kā filmā, tikai citā — “Pavestā un pamestā”. Kūlos pa dzīvi viena, kā mācēju.
Tagad bērni izauguši, atkal esmu sakopta slaida kaķene, un ap mani luncinās dažāda vecuma runči, bet man viņi bijuši nebijuši. Vakar izskrēju ārā, divi kavalieri man uzreiz sekoja. Es — žvikt! — kokā. Viens tusnis centās rāpties pakaļ, bet tika līdz pusei un nokrita. Kā es smējos! Viendien vairāki skandēja serenādes pie mana loga, bet lai! Esmu guvusi rūgtu mācību un runču dziesmām vairs neticu. Arī bērnus vairs negribu. Drošības dēļ lietoju pat pretapaugļošanās tabletes. Ja nav īstas mīlestības, lai nav! Ņau!
Kaķene Mure
