Biju peļu slazdā ielicis sieru. Rudens tuvojas, un tās zagles tiešām lien manā dzīvē. Brrr. Kaķis netiek galā. Kā vecs un slinks policists, nudien. Sūdzas, ka alga maza, barība negaršīga, un tālab nedara neko. Tikai guļ.
Man bija jāizdod rīkojums pašam sev un jāķeras pie darba. Tātad izliku slazdu virtuvē. Bet… no rīta skatos: siera nav. Un neviena pele arī nav notverta. Kam tagad sūdzēties? Kam lūgt palīdzību? Būtībā jau zaudējums ir niecīgs, bet te ir runa par manu aizskarto pašcieņu. Kaut es spētu sevi mazāk cienīt!Klausos radio. Kriminālpolicija būtu jāatslogo, neliekot tai izmeklēt ievārījuma burku un mazu naudassummu zādzības. Tā intervijā Latvijas Radio paziņo iekšlietu ministrs Mareks Segliņš. Ministrs vēlas rosināt diskusiju sabiedrībā par Kriminālpolicijas atslogošanu no nelielu noziegumu izmeklēšanas, lai tā varētu koncentrēties sabiedrībai nozīmīgu likumpārkāpumu atklāšanai.
Tātad nav jāsūdzas par tādiem sīkumiem? Skaidrs. Man jāiedomājas, ka tas siers joprojām ir peļu slazdā. Jānodarbojas ar meditāciju. Domāts – darīts. Zvilnam abi ar manu runci un ar vienu aci lūram, kas notiek. Ziniet, šokējoša aina. Peles danco pa manu galdu un atklāti nograuž visu siera kluci līdz pēdējai drupatiņai. Puskilogramu! Manas pacietības mērs ir galā. Zvanu policijai, ziņoju, ka man tieši degungalā nočiepts “holandietis”. Es vēl neko neteiktu, ja tas būtu “Krievijas” vai “Bauskas”, nu kaut vai “Rankas”! Bet te mans mīļākais – “Holandes”…
“Ko, ko?” klausulē nīgri atsaucas policijas dežurants, “vecais, ņirgājies, vai? Kāda tev vēl Holande! Izguli labāk dzērumu, kamēr neesam sadusmojušies!”.
“Nē,” es uzstāju. “Man nočiepti divi sieriņi. Sūtiet šurp operatīvo grupu!” es elsoju. Dežurants noliek klausuli. Zvanu atkal un atkal.
“Labi, vecais, diktē adresi,” saka nogurusi dežūrbalss.
Patiešām atbrauc. Veic notikuma vietas apskati. Es rādu un stāstu: “Šeit. Viens bija uz galda, otrs — peļu slazdā. Tagad nav. Mani sieriņi ir pazuduši. Kā to vienu nozaga, neredzēju, bet otrajā gadījumā manā acupriekšā notika atklāta zādzība. Viņas uzklupa “holandietim” un aprija nesagremojot.”
Dīvaini. Bet mani aiztur. Aizved uz izolatoru. Par policijas darba traucēšanu, par maldināšanu. Taču es zinu īsto iemeslu. Policijai nav pa spēkam atklāt šos noziedzīgos nodarījumus. Neviens to nevar. Tāpēc arī visā valstī katru rudeni palielinās sīko zādzību skaits mājokļos, pagrabos, noliktavās, garāžās, veikalos…
Kā atzīst M. Segliņš, Latvijas sabiedrībai ir pamats prasīt sekmīgāku policijas darbu, tomēr jāņem vērā, ka Latvijā “kriminalizēts ir viss”. Mazos noziegumus varētu reģistrēt, bet izmeklēšanu neveikt.
