Aizvadītajā nedēļā valdība noteica obligātu vakcināciju konkrētām profesijām — izglītībā, sociālajā aprūpē strādājošajiem un veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Tāpat tika pieņemts lēmums, ka turpmāk amatiermākslas kolektīvu mēģinājumos drīkstēs piedalīties tikai ar vakcinācijas, izslimošanas vai testēšanas sertifikātu. Šāds lēmums bija gaidāms — saslimstības rādītāji pieaug, slimnīcu noslodze palielinās. Jebkuras pārmaiņas rada trauksmi, ātrie tempi, kādos jāpielāgojas jaunajai realitātei, cilvēkos rada pretestību. Ir viegli nosodīt neērto lēmumu pieņēmējus, bet vai, atrodoties Kariņa vai Pavļuta vietā, kāds no jums uzņemtos atbildību un rīkotos citādāk?
Protams, mani satrauc iespējamās šo lēmumu sekas. Gribu domāt, ka mediķu vidū tomēr lielākoties valda vienprātība vakcinēšanās jautājumā. Lielāku medicīnas darbinieku atbirumu varētu izraisīt pārslodze darbā. Valstiskā mērogā izglītībā strādājošo vakcinācijas aptvere esot aptuveni 77%. Tas šķiet daudz, bet tajā pašā laikā katrs skolotājs ir svarīgs. Ja no darba nāktos aiziet kaut vai 10% izglītībā strādājošo, tas negatīvi ietekmētu jau tā iedragāto izglītības kvalitāti.
Mūsu viedokli tiešā veidā ietekmē personīgā pieredze. Cilvēks, kurš viegli vai pat pats sev nezinot izslimojis Covid-19, neredz jēgu vakcinēties. Viņam saslimšana šķiet pārvērtēta, bet tāds, kurš izslimojis smagi vai bijis klāt tuvinieka ciešanās, būs daudz piesardzīgāks. Liela nozīme ir autoritātēm, cilvēkiem un medijiem, kuros izvēlamies ieklausīties. “Es izlasīju Facebook.com” nav apliecinājums, ka informācija ir kaut nedaudz ticama. Cilvēki nereti dalās ar dezinformāciju, piesaucot tos kā faktus, tādējādi maldinot sevi un citus. Daudz vairāk cienu vienkāršu godīgumu — nevakcinējos, jo man bail —, nevis tā vietā slēpties aiz nepatiesiem, bieži vien pat gaužām muļķīgiem “pamatojumiem” — modificēs manu DNS, iepotēs magnētu, nozombēs un tamlīdzīgi.
Aukstais karš, kas tiek kurināts starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem, uzņem apgriezienus. Nākas piekrist, ka vairāk pārmetumu izskan no nevakcinētajiem. Pirms ķerties pie pēdējā salmiņa, ka arī vakcinētie slimo un inficē citus, vajag atcerēties vakcinācijas mērķi — veicināt sabiedrības kopējo imunitāti, nepieļaut slimnīcu pārslodzi, kā dēļ nākas šķirot pacientus.
Kovids ir populārs instruments politisko mērķu sasniegšanā. Pagājušajā nedēļā noskatījos Aināra Šlesera interviju ziņu portālā “rus.lsm”. Stundu pirms intervijas Šlesera kungs sociālajos tīklos pažēlojās, ka no viņa tiek prasīts Covid-19 tests. “… Man bija jāaizbrauc uz laboratoriju, jāpastāv rindā, jāveic tests, jāsagaida rezultāti. Kopā tas man aizņēma divas stundas un 10,47 eiro. Rodas jautājums, vai Latvijā cilvēki var atļauties tērēt tik daudz laika un naudas, lai aizietu uz kafejnīcu, kinoteātri…” Kad intervētājs uz galda nolika par testa veikšanu iztērēto summu, Šlesera kungs dāsni atteicās. Jebkurš var apmeklēt kafejnīcu, teātri un baudīt citus pakalpojumus — to nodrošina bezmaksas vakcinācija. Mani tikai izbrīna veiktā testa cena, līdz šim biju dzirdējusi, ka tests, kas derīgs iekštelpu norišu apmeklēšanai, maksā vismaz trīs reizes dārgāk.
Šādas un līdzīgas situācijas tiek izmantotas, lai veicinātu neapmierinātību daļā sabiedrības. Jā, šobrīd situācija ir tāda, kāda ir — ierobežojumi, prasības, testi un vakcinācija. Pandēmija ir nestandarta situācija, kas prasa nestandarta risinājumus. Ja man jāizvēlas, kam uzticēties, es nepārprotami izvēlēšos ārstus un zinātniekus, nevis “viena tante Facebook.com teica”, Gobzema vai Šlesera populistiskos piedāvājumus. Kāpēc automašīnu vest uz tehnisko apskati pie servisa speciālista, automehāniķa, ja dārzniecei Vitai ir savs viedoklis un par velti? Var nepiekrist un pat baidīties no vakcinācijas, bet nepatiesas informācijas izplatīšana, faktu sagrozīšana ir pārkāpums. Intervējot sanāk uzrunāt dažādus cilvēkus, tostarp vakcinācijas pretiniekus. Mēs atbildam par faktu precīzumu. Viedoklis ir viena lieta, bet apšaubāmas informācijas izplatīšana kas cits.
Valsts policijas Rīgas reģiona pārvalde sākusi kriminālprocesu saistībā ar iespējamu bērnu pornogrāfiju mākslinieka Kristiana Brektes mākslas darbos, jo tie apskatāmi publiskā vidē. Ja nepieciešams, izvērtēšanā pieaicinās konkrētās jomas speciālistus. Māksliniekus, psihologus? “Ja mums tiek jautāts, vai šis darbs pats par sevi varētu bērnus traumēt, mūsu atbilde būtu — visticamāk, nē. Taču ir svarīgi, kādu kontekstu šim attēlam radām mēs, pieaugušie,” norādīja centra “Dardedze” psihologi, kas ikdienā strādā ar vardarbības novēršanu pret bērniem. Mākslu var apstrīdēt, kritizēt, apšaubīt, bet tiesāt — nē. Tas man atsauc atmiņā koledžas mākslas pasniedzēja pirmās lekcijas vārdus — mākslai robežu nav, to nevar un nevajag ierobežot. Laikmeta gaitā dažādas mākslas izpausmes sevi ir pierādījušas kā vienīgo nevardarbīgo izpausmes veidu. Sodīt māksliniecisko redzējumu ir tas pats, kas saukt pie atbildības par nepareizām domām. Vienīgais gaišais stars šajā stāstā ir fakts, ka visas šīs diskusijas ir vērsušas uzmanību uz mākslu kā tādu.
Nedēļas nogalē kopā ar draugiem apmeklējām 25. septembrī atklāto Taborkalna skatu torni Sēlpils pagastā. Lai gan nedaudz no augstuma baidos, man patīk sevis pārvarēšana un adrenalīns, kas pārņem satraukuma brīžos. Taborkalna skatu tornis slejas 28 metru augstumā. Tas ir lielisks galamērķis, kurā meklēt rudens noskaņas.
