Katram savs krusts jānes. Gan tas, kuru dzīve uzlikusi, gan tas, kuru cilvēks pats izvēlas.
Katram savs krusts jānes. Gan tas, kuru dzīve uzlikusi, gan tas, kuru cilvēks pats izvēlas. Šobrīd gluži vai par modes lietu kļuvis kaklā iekārts krustiņš. Vienam tas ir kristietības, citam stila, vēl kādam statusa simbols. Visdažādāko formu un materiālu krusti tomēr simbolizē vienu — ticību. Dievam, mīlestībai, sargājošam spēkam. Kam ticēt, cik grezni vai ārišķīgi? Par to savu viedokli izsaka dažādi cilvēki.
Senķīniešu domātājs Konfūcijs teicis — zīmes un simboli valda pār pasauli, nevis likumi. Viens no spēcīgākajiem simboliem ir krusts. Tā forma mēdz būt dažāda, bet pat zinātne apstiprina — simboliem, kuru pamatā ir krusts, ir noteikta fiziska jēga. Simbolu enciklopēdijā rakstīts, ka krusts ir simboliska zīme ar universālu lietojumu, kas neaprobežojas tikai ar kristietības sfēru. Krusts izsaka orientēšanos telpā, dažādu sistēmu savienošanos vienā pilnīgā formā.
Simbols ar sirdi
Pagātnē krusts cilvēkiem bijis samierināšanās vēstnesis. Dažādos laikos un kultūrās šajā simbolā ietilpa arī sirds. Tā bija novietota krustojuma vietā, un no sirds uz visām debespusēm pletās spārni. Tai apkārt apvelkot apli, veidojās vispārējās saskaņas simbols.
Lai gan krusts kļuvis par reliģisku simbolu, tas ir vecāks par kristietību. Pats cilvēks ir krusta prototips — izstiepjot uz sāniem rokas, cilvēks kļūst līdzīgs krustam. Rokas veido horizontālo, zemei paralēlo, līniju un simbolizē zemi. Ķermenis, mugurkauls ir vertikāle, kura savieno zemi ar Radītāju. Šādā cilvēka pozā atspoguļojas materiālā un garīgā harmonija.
Kopš seniem laikiem cilvēki iepazinuši arī krusta dzīvinošo spēku — ārstējušies, lūguši Dievu, nēsājuši to uz krūtīm. “Mirdams uz krusta, Jēzus ir uzvarējis grēku un nāvi, augšāmceļoties atnesis cilvēcei dzīvību. Krusts sludina mīlestību un atgādina cilvēkiem, ka ciešanas kalpo atpestīšanai. Krusts ir mīlestības noslēpums,” tā krusta īpašo nozīmi uzsver kristieši.
Taču cilvēces vēsturē ir bijuši dažādi krusti. Ar Dieva vārdu uz lūpām cilvēki devušies nogalināt, nežēlīgi iekarojuši svešas teritorijas, uzskatīdami — ja karogā ir krusts, tad Dievs ir viņu pusē.
Grūtības tikai stiprajiem
Arī daudzu latviešu simbolu pamatā ir krusts, piemēram, Māras krustu zīmēja pavarda pelnos, kad tajos ierušinātas kvēlojošas ogles un vilka uz maizes klaipiņa pirms tā ielikšanas krāsnī. Lietu, kurai Māras krusts uzvilkts, simboliski ziedoja Mārai, pretī saņemot svētību un uzraudzību.
Latviešiem ir arī teiciens — bēg kā velns no krusta. Cilvēkam jābūt gatavam krustu nest, ne katrs to var. Tiešā un arī pārnestā nozīmē.
Kāda sena leģenda vēsta: kāds cilvēks lūdzis Dievam, lai dod viņam citu, vieglāku krustu. Dievs ievedis viņu telpā, kurā bijuši lieli un mazi krusti — ozolkoka, vara un citāda materiāla. Cilvēks izvēlējies plānu, vieglu krustiņu. Tas bijis viņa iepriekšējais krusts. Tātad cilvēkam netiek dots krusts, kuru viņš nespēj nest. Pārbaudījumus un grūtības sūta tikai stipriem cilvēkiem, kuri spēj tās izturēt.
Kristieši sapratīs
“Pirms cilvēks uzliek krustiņu kaklā, viņam jāpadomā — kāpēc es to daru un ko tas man nozīmē,” uzskata palīgmācītājs Ģirts Grietiņš. “Krustiņa nēsāšanai tikai tad ir nozīme, ja cilvēks savā sirdī atradis vietu Dievam.”
Ģirts Grietiņš kopš pagājušās vasaras kalpo Seces, Daudzevas, Jaunjelgavas un Sēlpils luterāņu draudzē. Palīgmācītājam ir tādas pašas tiesības kā mācītājam, tikai pirmo gadu jākalpo Sēlpils iecirkņa prāvesta uzraudzībā.
“Reiz kāds cilvēks ienāca baznīcā un teica — jums viss te labi un skaisti, tikai tā altārglezna briesmīga — krustā piesists Kristus, asinis pil…” stāsta palīgmācītājs. “Kristiešiem krusts simbolizē Kristus nāvi. No vienas puses, tas ir moku rīks, bet jāprot aiz tā saskatīt arī prieku. To var izprast tikai dievkalpojumu un kristietības sakarā.”
Dievs katru vada citādāk
Baznīcā jau kristībās jaundzimušajam dāvina krustiņu, to arī iesvēta. Kristot bērnu, vismaz vienam no vecākiem jābūt kristītam un iesvētītam, arī krustvecākiem. “Viņiem jādod solījums bērnu kristīgi audzināt. Ja krustvecāki paši nav kristīti un iesvētīti, šis solījums skan dīvaini,” uzskata palīgmācītājs.
“Ja cilvēks kristietībai pievēršas vēlāk, nav nekādu vecuma ierobežojumu kristīties un iesvētīties. Ja cilvēks, kurš nav kristietis, vēlas nēsāt krustiņu un lūdz to iesvētīt, es noteikti ar viņu aprunājos. Svarīgi, ko cilvēks ar to saprot un vai apzinās krusta nozīmi. Katru cilvēku Dievs vada citādāk — varbūt viņš vispirms sāk nēsāt krustiņu un tikai tad meklē ceļu pie Dieva. Allaž pastāv cerība, ka krusta klātbūtne cilvēkam liks mainīties. Krusts ikvienam atgādina, ka Kristus par viņu miris un liek dzīvot atbilstošu dzīvi.
Nedrīkst zaimot
Neatbalstu, ja krustiņu nēsā tikai kā greznumlietu, bez ticības un saprašanas par tā simbolisko nozīmi. Ja tas ir tikai kā rīks, kurš palīdz grūtā brīdī, to var tulkot kā līdzekli savtīgo vajadzību apmierināšanai.
Krustu nereti nēsā arī ārpus kristīgā konteksta, piemēram, daudzi mūziķi. Pilnīgi nepieļaujama ir krusta zaimojoša izmantošana, piemēram, tā nēsāšana otrādi vai kopā ar vulgāriem uzrakstiem. Nepatīkami raudzīties uz cilvēkiem, kuri nēsā krustiņu, bet paši nesaprot, ko tas nozīmē un kādu atbildību viņiem uzliek.”
Luterāņu mācītāji krustu uzliek kaklā dievkalpojumos. Citā laikā tādas tradīcijas luterticīgajiem nav, bet tā ir katra paša izvēle. Krustiņu var izvēlēties jebkura materiāla un arī izmēra.
Vai krustam ir sargājoša aura? “Ja cilvēks tic Dievam un ja krusts viņam to atgādina, iespējams, kādā dzīves situācijā viņam tas palīdz un sargā,” saka Ģirts Grietiņš.
