Vērojot šovu “O!Kartes akadēmija”, skatītājiem spilgtā atmiņā palikusi jaunā un enerģiskā dziedātāja Evija Sloka. Viņa iekarojusi ne tikai jauniešu, bet arī vecāku cilvēku simpātijas. Pašlaik Evijas dzīve rit starp Vecumniekiem, Salaspili un Rīgu, un, kā jauniete pati teic, nekad nevar zināt, kurā no šīm vietām viņa būs nākamajā dienā.
Evija uz skatuves redzēta, gan muzicējot kopā ar tēvu grupā “Klaidonis”, gan dziedot šovā “Dziedi ar zvaigzni”, “Zvaigžņu lietus”, “Latvijas zelta talanti 2”, bet, esot Rīgas Sarkanā Ugunskora sastāvā, viņa piedalījās “Koru karos 2”. Ar panākumiem jauniete dziedājusi arī dažādos konkursos un pērn Igaunijā “King and queen of the karaoke 2009” ieguva pirmo vietu.
Iepriekš Eviju biju redzējusi televīzijā, bet, dodoties braucienā uz Stokholmu ar prāmi, tāpat kā citi izbaudīju viņas priekšnesumu “dzīvajā” kopā ar tēva šlāgergrupu “Klaidonis”. Lūdzu Eviju sniegt interviju “Staburagam”, un viņa labprāt piekrita.
Dziedošā “Katalina Miranda”
— Vai mūzikā “dzīvo” kopš bērnības?
— Laikam. Varbūt ne gluži profesionālajā mūzikā, jo notis uzreiz nezināju. Abi vecāki ir saistīti ar mūziku — tētis muzicē jau gadiem ilgi, mamma ir beigusi tagadējās Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijas alta klasi. Es dziedāju jau bērnudārzā, bet viss sākās, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz Baldones mūzikas skolu, kur apguvu vijoles spēli. Vēlāk mācījos arī Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.
— Pastāsti par sevi!
— Man visu laiku licies, ka esmu kautrīga, bet no citu stāstītā noprotu, ka tāda neesmu bijusi vienmēr. Atceros, bērnudārzā, piedaloties pasākumā, ar dvīņumāsu Sintiju dziedāju dziesmu “Skroders sēž uz akas…”. Tolaik Freda vadītajā raidījumā to translēja Latvijas Televīzija, iespējams, tie bija “Dziesmas manai paaudzei” pirmsākumi. Taču, kad man jautāja, kā mani sauc, atbildēju — Katalina Miranda. Tātad tik kautrīga nemaz nebiju.
Otrreiz nepiedalītos
— Vairums cilvēku tevi atceras kā meiteni no šova “O!Kartes akadēmija”. Kas tevi pamudināja tajā piedalīties?
— Sākumā nemaz negribēju piedalīties “O!Kartes akadēmijā”, bet, tā kā draugi pamudināja, uzdrošinājos. Taču, ja man tagad trīs mēnešus piedāvātu pavadīt līdzīgā šovā, es droši vien nepiekristu. Vismaz ne tik stingros apstākļos kā “O!Kartes akadēmijā” — bez kontaktiem ar ārpasauli un iespējas doties ārā, kad vēlos.
— Kā pagāja pirmā nedēļa pēc šova un ko jaunu tajā par sevi uzzināji?
— Pirmo nedēļu īsti neatminos, bet nekas pārāk traks nebija. Tolaik ārā bija pavasaris, un man patika tās izjūtas… Brīvība tomēr. Ko jaunu uzzināju? To, ka man īsti nepatīk, ja citi par mani zina pārāk daudz.
Jauni piedāvājumi
— Kādas pārmaiņas visvairāk izjūti pēc piedalīšanās “O!Kartes akadēmijā”?
— Vislielākā pārmaiņa noteikti ir popularitāte, vismaz to cilvēku, kuri tiešām skatījās “O!Kartes akadēmiju”, vidū. Beidzoties šovam, esmu saņēmusi daudzus piedāvājumus sniegt koncertus. Piedaloties šovā, esmu ieguvusi arī jaunus paziņas un draugus. Vislabākās attiecības izveidojušās ar Nikolaju Puzikovu. Tiekamies diezgan bieži, mums ir arī daudz kopīgu pasākumu. Labs kontakts man ir arī ar Samantu un Mareku. Patiesībā labi saprotos ar visiem, tikai reti viņus satieku. Reizēm gadās sastapt arī Laimu un Mārtiņu.
Publikācijas lasa kā anekdotes
— Kļūstot populārai, tavu dzīvi “uzmana” ne tikai fani, bet arī prese. Tas neapgrūtina?
— Patiesībā īpašas grūtības tas nesagādā. Taču, izlasot pirmo slikto publikāciju, kas bija pavisam absurda un pārspīlēta, jutos nelāgi. Tuvie cilvēki mudināja rakstīto aizmirst, jo pēc nedēļas tāpat neviens vairs to neatcerēsies. Tagad tās lasu gluži kā anekdotes.
Reiz iedomājos palasīt komentārus, ko nebiju darījusi jau ļoti sen, un biju šokā. Joprojām brīnos, kā cilvēkos ir tik daudz negatīvisma, īpaši pret tiem, kuri viņiem nepatīk. Mani mazliet sāpina, ka vairums tomēr tic teju katram uzrakstītajam vārdam. Bet, mīļie, nedariet to! Turklāt domāju, ka spriest par tiem, kurus personīgi nepazīst, nemaz nav pareizi, tas pat ir nepieklājīgi.
Vaļasprieks — smaidīt!
— Šķiet, tu vari visu, ko vēlies. Vai ir brīži, kad liekas, ka tomēr neko nevari?
— Protams, ir brīži, kad liekas, ka neko nemāku un neprotu. Parasti par to mazliet pārdzīvoju, bet spītīgi turpinu darboties. Vislielāko iedvesmu un prieku rosīties dod cilvēki, kuriem es patīku un kuri mani atbalsta. Ir patīkami saņemt kādu jauku, uzmundrinošu vēstuli vai aplausus koncertos. Man vienmēr arī paticis satikt un iepazīt jaunus cilvēkus. Šādos brīžos jūtos ļoti labi, tāpēc gandrīz vienmēr smaidu. Smaidīt — tas varētu būt mans vaļasprieks.
Dzied gan ar “Klaidoni”, gan “EKSdiezu”
— Tuvojas Ziemassvētki. Muzicēsi arī šajā laikā?
— Protams. Ir paredzēts dziedāt ne tikai ballēs ar šlāgergrupu “Klaidonis”, bet arī pāris Ziemassvētku koncertos. Decembra sākumā piedalījos sarīkojumā Popē, bet vērienīgākais koncerts būs 26. decembrī Ģertrūdes baznīcā Rīgā. Kā jau visi, arī es Ziemassvētkus pavadu tuvu cilvēku vidū, parasti kopā ar ģimeni. Šie svētki man asociējas ar pārēšanos, dziesmām, eglīti, dāvanām, iekurtu kamīnu un svecēm. Lūk, tāda ir īsta svētku noskaņa!
— Vai joprojām darbojies grupā “EKSdiezs”?
— Jā, darbojos, bet vairs ne tik daudz kā agrāk. Arī tagad ir pāris piedāvājumu. “EKSdiezs” nemaz tā īsti vēl nepaspēja “uzplaukt”, lai visi zinātu, kas tā par grupu, tāpēc arī mēs, dalībnieces, ideju un attīstības virpulī apstājāmies.
Nav tikai ieraksti
— Tu spētu savu dzīvi iedomāties bez mūzikas?
— Es nevaru iedomāties, kā būtu, ja būtu… Bet tagad, kad zinu, kas ir mūzika un ko tā man nozīmē, tāpat kā daudzi, arī es nespētu iedomāties dzīvi bez tās. Manā skatījumā mūzika nav tikai ieraksti, tikpat labi tā var būt arī jūras šalkoņa vai lietus, arī dabas skaņas, ko, komponējot mūziku, mēģinām atdarināt ar dažādiem instrumentiem.
Ilgi nepaliek
— Tu arī studē. Kādā jomā?
— Latvijas Kultūras koledžā studēju kultūras menedžmentu ar specializāciju sarīkojumu vadīšanā. Pirms tam meklēju skolu ar novirzienu, kas man patiktu un ko varētu mācīties budžeta grupā. Šogad cerēju atrast kādu izglītības iestādi ārzemēs, bet, tā kā man iepatikās Kultūras koledžas piedāvātā programma, nolēmu studēt tur. Turklāt mācības šajā skolā ir ļoti tuvas tam, ko daru pašlaik. Dziedāšana tā pati skatuves māksla vien ir.
— Ar ko vēl nodarbojies?
— Pagaidām neko īpašu nedaru, jo patiesībā nekam citam neatliek laika. Pašlaik gan mācos angļu valodu un satiekos ar draugiem. Gribētu pasportot, bet es nekad ilgi nepalieku vienā vietā. Šādas lietas nevaru vai vēl nemāku saplānot. Es, piemēram, nekad nezinu, kur būšu vakarā, nemaz nerunājot par to, vai nākamajā rītā būšu Salaspilī, Vecumniekos vai Rīgā.
Par “Eirovīziju” nefano
— Vai uz skatuves sapņo būt visu mūžu? Par ko domā, kad dziedi?
— Varētu teikt, ka esmu uzaugusi uz skatuves, pieradusi pie tās, un man ir grūti iedomāties sevi bez tās. Tāpēc saistībā ar skatuvi gribētu darboties vienmēr. Par ko domāju dziedot? Parasti ne par ko, tajā mirklī vienkārši dziedu un izbaudu mūziku. Kā soliste dziedu “country — pop” žanrā. Šis stils man patīk un tādā labprāt dziedātu arī turpmāk.
— Daudzi mūziķi Latvijā par nozīmīgu sasniegumu uzskata piedalīšanos “Eirovīzijā”. Kāds ir tavs viedoklis par to?
— Patiesībā man ir iecere kaut kad piedalīties “Eirovīzijā”, bet tad jau redzēs, kā būs. Protams, nebūtu slikti, ja reiz rastos tāda iespēja, bet jāatzīst, ka liela “Eirovīzijas” fane vis neesmu.
— Ko tu nekad nedarītu slavas dēļ?
— Es noteikti nedarītu neko tādu, kas man sagādātu kaunu. Katrā ziņā negatīvu slavu es negribētu.
Sapnis — bakalaura diploms
— Kādas ir tavas nākotnes ieceres?
— Nākotne man saistās ar lieliem plāniem un sapņiem, bet, lai tie piepildītos, nedrīkstu atklāt. Varu tikai piebilst, ka viena no tuvākā laika lielākajām vēlmēm ir iegūt vismaz bakalaura diplomu un, protams, attīstīt savu radošo darbību.
Pašlaik turpinu rakstīt jaunas dziesmas, tāpēc jāizvērtē, kuras dot klausīties plašākai publikai un kuras taupīt.
