Tuvākajā nākotnē finansējuma palielinājums augstākajai izglītībai nav iespējams — diskusijā par demogrāfisko un fiskālo ierobežojumu ietekmi uz strukturālajām reformām sacīja augstskolas asociētais profesors Vjačeslavs Dombrovskis. Profesors uzskata: lai palielinātu finansējumu augstākajai izglītībai, ir nepieciešams vai nu paaugstināt nodokļus, vai arī līdzekļi jāgūst no kādas citas valsts izdevumu pozīcijas.
Taču finanšu ministrs Andris Vilks ir teicis, ka nodokļus nepaaugstinās. Tāpat neiespējami iegūt finansējumu, atņemot līdzekļus kādai citai valsts izdevumu pozīcijai, tāpēc var secināt, ka tuvākajā nākotnē augstākajai izglītībai finansējums nepalielināsies. Viņš norādīja, ka esošā finansēšanas sistēma nemotivē augstskolas domāt par to, vai pēc studiju beigšanas absolventi iegūs darbu un kas ar viņiem notiks darba tirgū.
Finansēšanas sistēma nemotivē ne tikai augstskolas, bet arī valsti un tās iedzīvotājus domāt par to, vai Latvijā ir iespējams iegūt darbu. Liela daļa vidusskolas absolventu plāno pamest Latviju un doties uz kādu no Rietumu zemēm pelnīt naudu. Un nez vai lauku jaunieša vecāki, kuri pēdējos gados zaudējuši darbu, var atļauties sūtīt savu bērnu augstskolā. Arī paši jaunie cilvēki ir skeptiski noskaņoti. Vairums no viņiem uzskata, ka laukos darbu atrast ir neiespējami. Ja kādam tas izdodas, tad tikai, ja ir pazīšanās. Ir skaidrs: ja piepildīsies profesora teiktais, tad nav jābūt gudram, lai saprastu, ka aizvien vairāk jaunu cilvēku pametīs Latviju.
Var jau piekrist, ka nav vērts tērēt naudu tiem, kas ārzemēs lasīs sēnes, zemenes un gliemjus. Bet, ja te nav citu iespēju? Vai kāds students pēc augstskolas stāsies bezdarbniekos un par 80 latiem slaucīs ielas?
Diez vai ir prātīgi augstskolai noteikt par pienākumu nodrošināt absolventa iekārtošanu darbā — augstskola jau nav darba birža. Tomēr kādai atgriezeniskajai saitei starp izglītības iestādēm un darba devējiem būtu jābūt, lai studentiem varētu nodrošināt praksi savā specialitātē. Bez tādas labu speciālistu sagatavot ir neiespējami, un darba devējiem jāsaprot, ka jaunajiem speciālistiem vajag praktizēties, bet realitāte diemžēl ir tāda, ka lielākoties ar praktikantiem negrib sadarboties.
Nenoliedzami, galvenā problēma nav ne augstskolās, ne studentos. Tā drīzāk ir valsts nespēja domāt par nākotni. Vienmēr pirms vēlēšanām visas partijas skandina, ka prioritāte ir izglītība un jaunatne, bet, tiekot pie “siles”, tas viss aizmirstas. Ja tā turpināsies, tad nākotnē, iespējams, valsti vadīs tie, kuri būs ieguvuši pamatizglītību, jo tālāk mācīties nevēlēsies, bet tie, kas būs izmācījušies, ārstēs cilvēkus vai cels mājas Vācijā vai kur citur.
