Pirmo braucienu uz Pēterburgu (toreiz Ļeņingradu) atceros vēl šodien. Tas bija pirms 20 gadiem.
Pirmo braucienu uz Pēterburgu (toreiz Ļeņingradu) atceros vēl šodien. Tas bija pirms 20 gadiem. Mans spilgtākais iespaids nesaistās ar kādu vēsturisku pieminekli vai Ermitāžas apmeklējumu. Tā bija kāda šķiršanās uz perona.
Par viņiem teiktu: nesaderīgs pāris. Viņa — trausla, smalka kā balerīna, moderni ģērbta, viņš — mazliet lempīgs, neveikls, vienkāršs. Viņi stāvēja uz perona, sadevušies rokās, kā bezpalīdzīgi bērni un klusēja. Varbūt tas nešķistu nekas sevišķs, bet pārim bija ap piecdesmit. Sievietei pāri vaigiem ritēja asaras. Tās nemitējās arī tad, kad viņa, piespiedusi vaigu logam, māja atvadas. Viņš skrēja līdzi vilcienam, it kā cerēdams, ka varēs apstādināt tā gaitu.
Nezinu šīs tikšanās un šķiršanās vēsturi, bet tas ir patiesākais mīlas stāsts, kādu neesmu redzējusi pat filmā.
Un vēl kāda epizode. Skaista sieviete un kungs, nodzīvojuši kopā 20 gadu, iekāpa autobusā un… apsēdās katrs savā krēslā. Saderīgais pāris, kā savulaik visi viņus uzskatīja, viens otram bija apnikuši.
Šodien Valentīna jeb Mīlestības diena, daudziem arī bizness. Saka — tie esot svētki jaunajiem. Bet vai mīlestībai var būt laika un vecuma ierobežojums? Ja mīl, svētki ir katru dienu. Šajos svētkos mēdz atzīties mīlestībā. Cik to izdarīs pusmūža gados?
“…pasaulē ir cilvēks, kas tevi gaida, — vai tas būtu tuksneša vidū vai lielā pilsētā. Un, kad šādi cilvēki satiek viens otru, kad sastopas viņu acis, pagātne un nākotne kļūst nenozīmīga. Viņiem ir tikai šis brīdis un neticama pārliecība, ka viss zem šīs saules tapis rakstīts ar vienu un to pašu roku.”
(P. Koelju)
